"Soft power" projekts Latvijā - ar ko tas beigsies?

Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

Arvien biežāk mani piemeklē biedējoša atskārsme. Matrjoškas suvenīru veikalu logos, kuras mums ienes mazliet naudas, bet tūristiem – Krievijas eksotiku bez vīzu formēšanas peripetijām. Kaimiņzemes karogi aiz mašīnu vējstikliem, kuru skaits pieaug proporcionāli vietējās ekonomikas kritumam.
Visvairāk uztrauc mediji. Informācija, kura nemanāmi iesūcas iedzīvotāju prātos. Mērķtiecīga un gudra ārvalsts darbība, kas darbojas efektīvāk kā kāpurķēdes ielās. Vietējo TV kanālu gādīgi retranslētie populārās pseidokultūras darboņi pamazām kļūst par prevalējošo spēku. Un nekāds „negribi – neskaties” vairs nesanāks, ja negribi izgāzties vidusmēra letiņu „Jaunā Viļņa” formāta diskusijās. Vai atzīties, ka nezini kā sokas tautas elkiem, kas impēriski kontinentālajā (!) līgā vicina nūjas kaut kur starp Čeļabinsku un Balašihu vai Vienotās basketbola līgas spēlē viesojas Kazaņā. Regulāros kastingos „nomakšķerēti” svešzemju slavas minūtes tīkotāji piedalās Krievijas TV šovos. Un tiek pieteikti kā Rīgas, Jūrmalas utt. pārstāvji, it kā Rīga, Tambova vai Penza jau piederētu vienai valstij.
Teiksiet – sīkumi? Nepiekritīšu.

Austrumeiropas politikas pētījumu centrs pēc SFL pasūtījuma nule pabeidzis pētījumu „Krievijas ārpolitikas „humanitārā dimensija””. Ar centra izpilddirektora interviju var iepazīties šeit:
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/intervija/?doc=68478

Krievijas modernā ārpolitika Eiropā, savā humanitārajā dimensijā ir elementārs „Soft power” (maigā spēka) projekts. ASV sabiedrisko attiecību vēsture pazīst virkni sekmīgu maigo projektu. Dziļākajā būtībā tas ir process, kura mērķis ir svešā valstī nodot varu „saviem cilvēkiem”. Tā mehānisms ir sekojošs – vietējā elitē tiek atrasti ietekmes aģenti. Pēc tam tiek pārņemti mēdiji. Turpinājumā tiek radīts NVO un fondu tīkls un nodrošināts finansējums. Kā redzam – Latvija šobrīd atrodas jau trešajā etapā.

Šķiet dīvaini, ka mēs tikai miglaini nojaušam par tāda stratēģiskā plāna esamību, ko kaimiņi nebūt neslēpj. Lūk, fragments no Krievijas Ārlietu ministrijas mājas lapā publicētā ārpolitikas apskata:
„Культура должна стать действенным инструментом обеспечения внешнеполитических и экономических интересов нашей страны, формирования ее позитивного образа в мире. Об этом свидетельствует опыт ведущих мировых держав, которые рассматривают данное направление как один из элементов “мягкой силы” и для достижения своих целей задействуют значительные кадровые, финансовые и информационные ресурсы”.

(ar pilnu tekstu var iepazīties šeit: http://www.ln.mid.ru/brp_4.nsf/sps/3647DA97748A106…)

Iespējams, mēs izturēsim, ja Busulis reiz dziedās tikai Jevtušenko tekstiem vai mūsu labākie akadēmiskie mūziķi turpmāk atskaņos tikai Prokofjeva simfoniskās pasakas. Taču mēs nezinām, ar ko šie procesi beigsies. Vienīgā iespēja - Rietumu pretspēka "ievilkšana" līdzsvara nodrošināšanai.