Māris Luste: Ieslodzīto resocializācijas "būt vai nebūt"

Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

(Pirmpublikācija portālā www.delfi.lv, 17.08.2006.)



Pēdējos mēnešos masu informācijas līdzekļi sabiedrības uzmanību arvien biežāk pievērš ieslodzījuma tēmai. Šajā ziņā Latvijas sabiedrība sāk līdzināties apgaismības perioda monarhu galmam, kur spēja orientēties cietumu problēmās tika uzskatīta par "labo toni".

Dažādos laikmetos un valsts iekārtās cietumu problēmu risinājumam tika meklēta atšķirīga pieeja. Cietumzinātnes pamatlicēji jau astoņpadsmitā gadsimta nogalē nonāca pie secinājuma, ka ar soda spēku vien nav iespējams pozitīvi mainīt noziedznieka raksturu un sabiedrībā sāka kultivēt ieslodzīto resocializācijas ideju.
Acīmredzot divu gadu simteņu izrādījies par maz, lai resocializācijas ideja iesakņotos arī Latvijas sabiedrības apziņā. Lapojot šodienas preses izdevumus, lasītājam paliek iespaids, ka cietumu pastāvēšanas būtība Latvijā tiek reducēta līdz apsardzes līmenim.

Šādai visnotaļ primitīvai pieejai ir objektīvi iemesli, piemēram - četru ieslodzīto bēgšana no Centrālcietuma, naktī uz šī gada devīto augustu. Tomēr mums visiem nāktos ielāgot, ka ieslodzītais nav tikai potenciāls kustīgais mērķis apsargu raidītajām lodēm un ka apsardze un uzraudzība nebūt nav vienīgās cietumu funkcijas. Ja ieslodzītais izbēg, sabiedrība attopas, ka ir apdraudēta. Mēs sākam apzināties, ka šāds, neviena neuzraudzīts noziedznieks, var nodarīt pāri ikvienam no mums vai mūsu tuviniekiem. Taču apstāklī, ka līdzīgus briesmu darbus var paveikt brīvībā nokļuvis notiesātais, kurš klusītēm izcietis savu sodu līdz beigām, sabiedrība neiedziļinās. Vairums ieslodzīto ir cilvēki ar samilzušām uzvedības problēmām un izteiktu nespēju patstāvīgi funkcionēt modernajā sabiedrībā. Ar apsardzi un uzraudzību pietiek, lai pasargātu sabiedrību no ieslodzītā laikā, kamēr viņš deldē cietuma nāras. Taču, lai iemācītu ieslodzītajam dzīvot, neapdraudot sabiedrību arī pēc atbrīvošanas no cietuma, darbā jāiesaistās psihologiem, sociālajiem darbiniekiem un citiem speciālistiem. Jāattīsta diagnostikas mehānisms, ar kura palīdzību tiktu noskaidroti ieslodzīto noziedzīgās uzvedības cēloņi, jāizstrādā un jāīsteno virkne specifisku programmu, kurās viņi tiktu iesaistīti atbilstoši individuālajām vajadzībām. Jāsekmē ieslodzīto nodarbināšanas, formālās un neformālās izglītošanas, kā arī lietderīgas brīvā laika pavadīšanas aktivitātes. Un ērtāku laiku par ieslodzījumā pavadāmajiem gadiem, šīm aktivitātēm grūti atrast. Tomēr situācijā, kad cietumos trūkst darbinieku elementāras apsardzes nodrošināšanai, šādas "ekstras" varētu šķist utopiskas. Diemžēl ievērojama sabiedrības daļa pauž klaju nepatiku par cietumu sistēmas attīstības tendencēm, kas vērstas uz šo iestāžu labiekārtošanu un ieslodzītajiem piedāvājamo pakalpojumu spektra paplašināšanu. Šī viedokļa aizstāvji uzskata, ka nav pieļaujams, ka ieslodzītajiem tiek piedāvātas tādas pašas, vai pat plašākas attīstības iespējas kā atsevišķām, citām sociāli atstumtām sabiedrības kategorijām.

Oponējot minētajam viedoklim, vēlos vērst lasītāja uzmanību dažām patiesībām.

Attīstot cietumu sistēmu, galvenās rūpes tiek veltītas nevis ieslodzīto labklājībai, bet gan sabiedrības drošībai, ko vairo pārdomāts un kvalitatīvs darbs ar ieslodzītajiem. Atstājot ieslodzīto tikai apsargu un uzraugu ziņā, nekādi nav iespējams pasargāt potenciālo upuri, ko ieslodzītais pēc atbrīvošanas sastaps pārkāpjot cietuma slieksnim.

Izdodot līdzekļus darbam ar ieslodzītajiem, valsts patiesībā ietaupa – gan uz atkārtotas uzturēšanas rēķina, gan tuvinot ieslodzīto darba tirgum, kurā viņš integrēsies kā nodokļu maksātājs un valsts ekonomiskās izaugsmes veicinātājs, nevis kā tās grāvējs. Ietaupa arī sabiedrība – uz katram nākošajam upurim nodarīto materiālo zaudējumu rēķina, kurus ieslodzītais nespēj atlīdzināt ne ieslodzījuma laikā, ne arī pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma. Ietaupa arī uz upuru un ieslodzīto tuvinieku salauzto likteņu rēķina.

Šim nolūkam, starpministriju darba grupa Tieslietu ministrijas vadībā, šobrīd veic pie politikas plānošanas dokumenta "Notiesāto resocializācijas koncepcija 2007.-2010.gadam" projekta izstrādi. Dokumentā tiks detalizēti atspoguļots resocializācijas mehānisms un meklēti ceļi zinātnē balstīta resocializācijas darba īstenošanai, kvalificētu speciālistu vadībā. Tajā tiks paredzēti priekšnoteikumi darbam, kāds cietumos tiek īstenots citviet Eiropas Savienībā.

Neraugoties uz Latvijas stāžu minētajā valstu kopībā, virknē jomu, mēs joprojām pieticīgi kratāmies pēdējā vagonā, kamēr pat mūsu kaimiņi un nesenie "cīņu biedri" lepni sēž lokomotīvē. Diemžēl izņēmums nav arī cietumi. Semināros, kuros ārvalstu kolēģi lēš par ieslodzīto e-apmācības novitātēm un uzmanības deficīta problēmu ieslodzījumā, Latvijas pārstāvji spiesti drudžaini domāt par to, kā "iemānīt" darbiniekus tukšajos apsardzes torņu posteņos.

Pēc koncepcijas projekta izstrādes un, cerams, arī valdības akcepta, tiks aizpildīta virkne "balto plankumu", kādi pastāv šobrīd. Kā piemēru no apjomīgā trūkumu klāsta varu minēt sociālās rehabilitācijas jēdziena traktējumu Sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu likumā. Saskaņā ar šī likuma 1.pantu, sociālās rehabilitācijas pakalpojums ir pasākumu kopums, kas vērsts uz sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu vai uzlabošanu, lai nodrošinātu sociālā statusa atgūšanu un iekļaušanos sabiedrībā, un ietver sevī pakalpojumus personas dzīvesvietā un sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā vai dzīvesvietā vai sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā. Kā zināms, ieslodzījuma vieta nav ne dzīvesvieta, ne aprūpes institūcija. Līdz ar to, ieslodzītais, tiesību aktos noteiktajā kārtībā, nevar pretendēt uz sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanu. Tajā pat laikā, iespējams, ieslodzītie pieder pie iedzīvotāju kategorijām, kam šie pakalpojumi nepieciešami visvairāk.

Centrālcietuma bēgļi nu ir notverti. Aiz restotajiem logiem atkal iestājies miers. Ministru prezidents uzmanīgi seko informācijai par drošību cietumos. Ceru, ka arī notiesāto resocializācijas koncepcija valdībā tiks uzņemta ar tādu pašu ieinteresētību.