Mans jaunais blogs

Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

Māris Luste: Sods, kas rada noziegumu

Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

(Oriģinālnosaukums - "Sensacionālās likumsakarības". Pirmpublikācija portālā www.politika.lv, 2010.gada 5.novembrī).


Publiskajā telpā arvien biežāk iezogas informācija par ciniskiem izvarošanas gadījumiem.[1] Šajā sakarā nav lieki atcerēties pagājušā gada 16. septembri, kad Saeima nolēma ietaupīt uz notiesāto, tajā skaitā dzimumnoziedznieku, sociālās uzvedības korekcijas rēķina — tika nolemts, ka Valsts probācijas dienests līdz 2012. gada beigām neīstenos notiesāto sociālās uzvedības korekcijas un probācijas programmas.[2] Nu sabiedrībai vairs nav iespēju prasīt lai sods noziedzniekiem kalpotu par mācību, jo tā ar saviem nodokļiem apmaksā tikai cietumu uzturēšanu, bet ne noziedznieku korekciju.

Tomēr pēc inerces, mediji turpina tiražēt „sensacionālas” ziņas, piemēram, par vīrieti, kurš deviņu dienu laikā pēc atbrīvošanas no cietuma paveicis trīs laupīšanas un izvarošanu.[3] Diemžēl šādi gadījumi pamazām varētu kļūt par likumsakarībām. Drošības garantijas, ko brīvības atņemšanas sods sniedz sabiedrībai, beidzas ar brīdi, kad notiesātais atbrīvošanas dienā šķērso cietuma slieksni. Sociālās uzvedības korekcija kā instruments recidīva mazināšanai ir atņemts.

Ideālais rezultāts — laba uzvedība

Jaunā Saeima savu priekšgājēju vainu var izpirkt tikai ar jauna Kriminālsodu izpildes likuma pieņemšanu. Līdz šim metodiski tiek mocīts senilais „likumu vectētiņš” — Latvijas sodu izpildes kodekss, kurš pieņemts 1970. gadā un šobrīd
noder vienīgi krimināltiesību vēstures studijām. Neskaitot autoritāro Turkmenistānu ar tās nesakārtoto kriminālsodu izpildes likumdošanu, Latvija ir vienīgā valsts bijušās PSRS teritorijā, kura joprojām sodu izpilda, balstoties padomju laika likumā.

Kaut gan kopš valsts neatkarības atjaunošanas tajā izdarīti jau divdesmit seši grozījumi, likumdevējs izmanījies kodeksu pasargāt no visa, kas saistīts ar notiesāto sociālās uzvedības korekciju. Šobrīd ierēdniecības gaiteņos ceļo kārtējie „kosmētiskie” grozījumi, taču tiem būs tikai terminoloģisku izdaiļojumu nozīme. Kodekss turpinās kalpot par vairogu, pasargājot budžetu no korekcijas pieprasījuma.
Iespējams, Saeimas prātiem šķiet, ka likums jau ir pieņemts. Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas mājas lapā norādīts, ka viens no likumiem, par kuriem atbildīga šī komisija, ir Latvijas Sodu izpildes likums.[4] Taču šogad aprit jau vienpadsmit gadu, kopš Saeimā tika skatīts ekspertu izstrādātais Kriminālsodu izpildes likuma projekts, kura turpmāko likteni apvij noslēpumainības aura.[5]

Pietiek ar vienu ilustrāciju, lai konstatētu soda kodeksa fundamentālās nobīdes no loģikas vektora. Piemēram, kodekss nosaka šādus aptuvenus kritērijus, kuriem atbilst labojies notiesātais:

* viņam ir priekšzīmīga uzvedība;
* viņam ir godīga attieksme pret darbu vai mācībām.[6]

Līdz ar to, ideālais rezultāts, uz kuru būtu jātiecas visai brīvības atņemšanas soda izpildes sistēmai, kodeksa izpratnē ir notiesātie, tostarp slepkavas, laupītāji un izvarotāji, kuri prot pielāgoties izolācijas režīmam un mācību stundās ceļ roku. Šāda nostādne ir neloģiska un bīstama. Turklāt tā devalvē Eiropas struktūrfondu piešķirto naudu, kas ar ieslodzīto izglītības projektiem tiek ieguldīti viņu ekonomiskās konkurētspējas celšanā.[7] Lai ieslodzīto izglītībā ieguldītā nauda nestu rezultātus, vispirms nepieciešams risināt jautājumus, kuriem ir tieša ietekme uz recidīvu.

Uzvedība un vide

Visā progresīvajā pasaulē pazīstama What Works zinātniskā teorija, kuras kodolu veido vienkārši pieņēmumi. Pastāv apkārtējā situācija jeb vide, kas uztur cilvēka uzvedību. Un pastāv personiskie faktori, kurus cilvēks ienes šajā situācijā. Ja šie faktori saistīti ar antisociālām attieksmēm, antisociālu personību, antisociālu atbalstu, negatīvu seksuālo pieredzi u.c., cilvēks noteiktās situācijās var reaģēt ar noziegumu.[8] Valstīs, kur notiek reāla cīņa ar recidīvu, cietumu praksē tiek izmantoti instrumenti šo faktoru korekcijai. Tās ir kognitīvo iemaņu programmas un programmas darbam ar vardarbīgiem noziedzniekiem, izvarotāju terapijas, emociju menedžmenta un citas programmas atkarībā no katra konkrētā noziedznieka riska pakāpes un faktoriem.

Šāds darbs nes rezultātus, pat neraugoties uz to, ka „nebrīve cilvēku degradē līdz nepazīšanai”.[9] Kamēr Latvijā nākas priecāties jau par to vien, ka notiesātais soda izciešanas laikā nekļūst bīstamāks nekā bija notveršanas brīdī, kad zaga, laupīja vai slepkavoja, Lielbritānijā augstākie recidīva rādītāji pēc atbrīvošanas ir tieši īstermiņa notiesāto vidū, jo šīs kategorijas notiesātie gluži vienkārši nepaspēj apgūt cietumos piedāvātās programmas un pozitīvi mainīties.[10] Diemžēl mūsu valstī šajā jomā uzlabojumi nav gaidāmi, kamēr vien brīvības atņemšanas sods tiks izpildīts atbilstoši Latvijas Sodu izpildes kodeksa greizajiem ideāliem.

Sociālā rehabilitācija aizmirsta

Cietumos lielākoties nonāk cilvēki, kuri līdz ar kriminālajiem riskiem nes milzīgu sociālo problēmu nastu. Piemēram, atbilstoši Lielbritānijas Tieslietu ministrijas datiem, šajā valstī cietumu populācijā cilvēki ar diviem vai vairāk garīgajiem traucējumiem sastopami 15 reizes biežāk nekā sabiedrībā caurmērā. Jomās, kas saistītas ar darba un noteiktas dzīvesvietas trūkumu pirms ieslodzījuma, sabiedrības vidējie rādītāji tiek pārsniegti attiecīgi 13 un 30 reizes. Nav pamata uzskatīt, ka Latvijā šie rādītāji būtu optimistiskāki. Tomēr notiesātie Latvijas cietumos ir vienīgā iedzīvotāju kategorija, kurai nav likumā noteiktu tiesību uz sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, jo tie saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumu tiek sniegti tikai dzīvesvietā vai sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās.[11]

Regulējuma trūkuma apstākļos šis jautājums būtu izskatāms likumā, kas reglamentē soda izpildi. Tomēr ar nekonsekventiem grozījumiem sadiegtajā Latvijas Sodu izpildes kodeksā sociālā rehabilitācija aplinkiem minēta tikai vienu reizi.[12] Kodekss reglamentē pat tādas detaļas kā smēķēšanas aizliegumu soda izolatoros, taču par sociālo rehabilitāciju brīvības atņemšanas vietās ietiepīgi klusē.

Jaunajā Kriminālsodu izpildes likumā par soda izpildes efektivitātes kritēriju izvirzāmi notiesāto noziedzīgo risku diagnostikas rezultāti. Darbs cietumos jāorganizē tā, lai pēc iespējas lielākam notiesāto skaitam soda izciešanas laikā būtu vērojama risku mazināšanās dinamika. Tāpat jaunajam likumam būtu jānodrošina visintensīvākā korekcija notiesātajiem ar visaugstāko noziedzības risku. Šī brīža kodekss notiesātajiem ar prognozējami augstāko risku daļēji ierobežo dalību pasākumos un priekšroku dod notiesātajiem ar zemāku risku.[13]

Bez tam, jaunajā likumā būtu arī jāparedz tāds notiesāto nodarbinātības regulējums, kas veicinātu darba devēju interesi. Kodekss šobrīd detalizēti izskata notiesāto nodarbinātības procedūru, taču fundamentālus jautājumus neaplūko. Būtu jāizskauž arī notiesāto disciplinārsodi, kuri ir pretrunā soda izpildes interesēm. Kodekss joprojām kā disciplinārsodus izskata kārtējās telefonsarunas, kā arī kārtējās satikšanās aizliegumu.[14] Taču šādi notiesāto „savaldīšanas” līdzekļi nevis veicina resocializāciju, bet gan sarauj notiesāto trauslo saikni ar tuviniekiem, kas bieži kalpo par galveno stimulu dzīvei bez noziedzības.

Minētie, kā arī daudzi citi aktuāli jautājumi ir kompleksi un nav savienojami ar līdzšinējo kodeksa struktūru. Gribas cerēt, ka Kriminālsodu izpildes likuma izstrādes iniciatīva sasniegs augstāko varas ešelonu ausis. Un gribas ticēt, ka padomju kodeksa mākslīga uzturēšana pie dzīvības nav kāda nezināma spēka izlolota, apzināta ļaunprātība.
_____________________________
[1] http://www.delfi.lv/news/..
[2] Skat Valsts probācijas dienesta likuma Pārejas noteikumu 5.punktu: http://www.likumi.lv/doc.php?id=82551
[3] http://www.kasjauns.lv/lv/news/..
[4] http://www.saeima.lv/AIeK/citi-dokumenti-likumi.html
[5] http://www.saeima.lv/steno/alf_rad/7saeima/kriminalsod.html
[6] Latvijas Sodu izpildes kodeksa 68.panta 2.daļa
[7] Piemēram - http://izm.izm.gov.lv/aktualitates/informacija-medijiem/2916.html
[8] Vairāk par „What Works” – Edward J Latessa, Christopher Lowenkamp - What Works in Reducing Recidivism? University of St.Thomas Law Journal, Vol 3:3, 2006, pp.521-535 http://www.stthomas.edu/..
[9] Intervija ar V.Zaharu „Cietumiem nav jābūt viesnīcām” http://www.apollo.lv/portal/news/articles/80930
[10] Research, Development and Statistics Directorate – The Ressettlement of short term prisoners: an evaluation of seven pathfinders, London, 2003 http://rds.homeoffice.gov.uk/rds/pdfs2/occ83pathfinders.pdf
[11] Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 1.panta divdesmit trešā daļa
[12] Skat. Latvijas Sodu izpildes kodeksa 50. 9 pantu
[13] Skat.Latvijas Sodu izpildes kodeksa 59.pantu
[14] Skat. Latvijas Sodu izpildes kodeksa 70.panta pirmo daļu

Māris Luste: Drošība: no sekām pie cēloņiem

Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

(Pirmpublikācija laikraksta "Diena" 31.05.2010. drukātajā versijā)

Valsts policijas publiskie pārskati liecina, ka noziedzība Latvijā pieaug. Piemēram, Rīgā, 2009.gadā reģistrēto noziedzīgo nodarījumu skaits salīdzinājumā ar 2008.gadu pieaudzis par 731 nodarījumu. Pilsēta pārdzīvo kritisku situāciju, kurā vairāk kā trešdaļa iedzīvotāju nekad un nekur nejūtas īsti droši.*

It kā pašsaprotami, ka darbs ar noziedzības cēloņiem ilgtermiņā dāvā vērtīgākus augļus, nekā cīņa ar vējdzirnavām – sekām. Taču liecību par pareizi saliktiem akcentiem joprojām trūkst.

No vienas puses izbrīnam nav pamata. Kriminoloģija Latvijā ir panīkusi – Tieslietu ministrijas Kriminoloģisko pētījumu centrs likvidēts jau 2003.gadā, Neatkarīgo kriminologu asociācijas aktivitātes ir epizodiskas. Tādēļ arī akcenti salikti kā pagadās. No otras puses – ANO 1990.gada 7.septembra vadlīnijās par noziegumu prevencijas galvenajiem virzieniem sniegti detalizēti norādījumi rīcībai. Atliek vien labā griba. Taču kā redzams – gribas arvien vēl pietrūkst. Tādēļ arī Nacionālās drošības koncepcijas noziedzības sadaļa salīdzinājumā ar ārvalstu noziedzības novēršanas stratēģijām atgādina kuslus spalvas mēģinājumus.**

Kaut arī šī nolaidība nav tīša, rezultāti izpaliek. Situāciju vainago naivā cerība, ka policija visu izdarīs. Gan izgaiņās demonstrācijas, gan nojauks telšu pilsētiņas.

Taču policija nevar un tai nav jāizdara viss. Jo tai nav vissvarīgākā instrumenta noziedzības novēršanas sociālo līdzekļu piemērošanai, kurus regulē nodarbinātības, ģimenes, jaunatnes u.c. politikas.

Ja mēs gribam panākt noziedzības mazināšanos nākotnē, tad nedrīkstam pieļaut, ka tiek likvidētas bērnu interešu izglītības iestādes. Taču tas notiek – valstī palikušas vairs tikai 48 iestādes salīdzinājumā ar 63 iestādēm 2009.gadā. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka Nodarbinātības valsts aģentūra spiesta slēgt programmu bērnu nodarbināšanai vasarā. Taču šovasar aģentūrai vairs nav ko atbildēt daudzajiem interesentiem, kas vēlas nopelnīt naudiņu vasaras nometnei. Šis lietderīgā laika pavadīšanas veids ir par maksu un maznodrošināto ģimeņu atvasēm nav pieejams. Atliek iela un ļoti iespējams, ka nākotnē – cietums.

Lai apvienotu ieinteresētās institūcijas ilgtspējīgam situācijas risinājumam Rīgas pilsētā, partiju apvienība „Vienotība”, sadarbībā ar partiju „Pilsoniskā Savienība” un „Jaunais Laiks” Rīgas domes deputātu frakcijām, šī gada 24.maijā organizēja semināru „Bērnu drošība, nodarbinātība un brīvais laiks vasaras brīvdienās”. Aicinājumam atsaucās virkne institūciju – Valsts policija, Pašvaldības policija, Rīgas domes Labklājības, kā arī Izglītības, kultūras un sporta departaments, Izglītības un zinātnes ministrija, Aizsardzības ministrijas Jaunsardzes departaments, Skautu un Gaidu Centrālā organizācija, Nodarbinātības valsts aģentūra.

Semināra noslēgumā dalībnieki vienojās par četriem uzdevumiem, kuri izvirzāmi Rīgas domes vadībai. To vidū ir:

-                               nepieciešamība nodrošināt iespējas ne mazāk kā 200 maznodrošināto ģimeņu bērniem bez maksas piedalīties bērnu un jauniešu nometnēs;

-                               vasaras brīvlaikā nodrošināt pedagoga klātbūtni izglītības iestādēs, dodot iespēju skolas vecuma bērniem un jauniešiem piedalīties aktivitātēs, izmantojot izglītības iestāžu inventāru;

-                               nodrošināt iespējas ne mazāk kā 300 skolas vecuma bērniem un jauniešiem vasaras brīvlaikā strādāt algotu darbu pašvaldības uzņēmumos;

-                               nodrošināt vienuviet pieejamu informāciju par visām, t.sk. nevalstisko organizāciju piedāvātajām, brīvā laika lietderīgas pavadīšanas iespējām vasaras brīvlaikā, kas paredzētas Rīgas bērniem un jauniešiem.

Lai sekmētu tāda Rīgas pašvaldības nākamā gada budžeta pieņemšanu, kurā ņemtas vērā drošības interešu kopsakarības darbā ar bērniem un jauniešiem, semināra dalībnieki vienojās par nepieciešamību atkārtoti pulcēties jau šī gada rudenī, detalizētu priekšlikumu izskatīšanai.

Šāda vienprātība nav nekas pārsteidzošs. Visi cilvēki tiecas pēc drošības, kas nepazīst ne partejisko, ne nacionālo atšķirību. Tādēļ arī noziedzības mazināšanas stratēģiskie mērķi ir vispārzināmi un visiem pieņemami. Atliek vienoties par visprasmīgāko un ekonomiskāko taktiku, kura visātrāk noved pie šiem mērķiem. Un neviena spēkos nav piedāvāt labāku taktiku, kā to, kuru piedāvā atbilstošās nozares profesionāļi.

---

* Baltic Institute of Social Sciences pētījums „Rīgas iedzīvotāju drošumspēja un tās paaugstināšanas iniciatīvas”, Rīga, 2009., 5.lpp.

**Par starptautisko pieredzi noziedzības novēršanas jomā skat. www.eucpn.org

Māris Luste: Kriminālpolitikas "pompadūras"

Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

(Pirmpublikācija - portālā politika.lv 20.04.2010.)

Latvijas kriminālpolitikas fenomens ir vienaldzība pret noziegumu prevenciju. Tajā skaitā – pret brīvības atņemšanas soda izpildi un darbu ar atbrīvotajām personām, jeb postpenitenciāro palīdzību. Šo vienaldzību sabiedrība apmaksā ar nodokļiem, nevainīgu cilvēku mantu un dzīvībām, jo katrs trešais notiesātais dažu nākamo gadu laikā pēc atbrīvošanas izdara jaunu noziegumu un atgriežas cietumā.

Tajā pat laikā cietumiem un postpenitenciārās palīdzības institūcijām piemīt liels potenciāls noziegumu recidīva mazināšanā. Sabiedrības ekonomiskās un drošības intereses prasa, lai tas tiktu izmantots pilnā apmērā.

Brīvības ābece teicamniekiem

Brīvības atņemšanas sods ir paradoksāls tiesību institūts. Valsts kriminālsodu izpildes iestādēm uzdod pienākumu iemācīt noziedzniekam dzīvot sabiedrībā, viņu no tās izolējot.

Eiropas ieslodzījuma vietu noteikumi risinājumam piedāvā „normalizācijas” principu - dzīvei ieslodzījuma vietās pēc iespējas jābūt pietuvinātai pozitīvajiem aspektiem, kas raksturīgi dzīvei ārpus cietuma.

Izolācijas apstākļos, kādi valda izmeklēšanas, slēgtajos un arī daļēji slēgtajos cietumos, šīs iespējas ir ierobežotas. Taču pateicoties soda izpildes progresīvajai sistēmai, Latvijā pastāv atklātie cietumi, kuros notiesātajiem ar zemu noziedzības riska līmeni var tikt modelēti daļējas brīvības apstākļi.

Progresīvā sistēma Latvijā ieviesta 1927. un atjaunota 1994.gadā. Tās mērķis - panākt soda izpildes režīma atbilstību notiesātā uzvedībai un resocializācijas pakāpei. Ņemot vērā izciestā soda daļu un uzvedību, sistēmas ietvaros notiesātie tiek pārvietoti starp dažāda veida cietumiem – no slēgtajiem uz daļēji slēgtajiem cietumiem uz no daļēji slēgtajiem – uz atklātajiem cietumiem.

Tādējādi, sistēma seko pozitīvām izmaiņām notiesātā uzvedībā, prasmēs un attieksmēs. Taču pozitīvas izmaiņas pie notiesātajiem neatnāk pašas, gluži otrādi – ilgstoši atrodoties izolācijā, notiesātie degradē vēl vairāk.

Pārvietojot notiesāto uz atklāto cietumu, degradācija tiek apturēta. Tomēr šobrīd Latvijas atklātajos cietumos sodu izcieš tikai 4% notiesāto. Daļa no tiem – personas, kas notiesātas par kriminālpārkāpumiem vai aiz neuzmanības izdarītiem mazāk smagiem noziegumiem, soda izciešanu uzsāk uzreiz atklātajā cietumā. Tātad notiesāto skaits, kuri pateicoties progresīvajai sistēmai atklātajos cietumos nonāk no daļēji slēgtajiem cietumiem ir vēl mazāks.

Apmēram 70% notiesāto tiesas piespriestais soda termiņš pārsniedz trīs gadus. Taču tā vietā, lai soda laikā caur atklātajiem cietumiem pakāpeniski virzītos pretim sabiedrībai, notiesāto vairākums slēgtajos un daļēji slēgtajos cietumos turpina no tās attālināties līdz pat atbrīvošanas brīdim.

Līdz ar to, atklāto cietumu loma sodu izpildes progresīvajā sistēmā ir gluži dekoratīva. Tam par galveno iemeslu kalpo nepietiekamais vietu skaits šī veida cietumos.

„Pēcstundas” nesekmīgajiem

Pat vispozitīvākais attīstības scenārijs neparedz iespēju visus notiesātos soda beigu posmā pārvietot uz atklāto cietumu. Ikvienas valsts cietumos sodu izcieš arī tādi notiesātie, kuri nav motivēti piedalīties resocializācijas procesā un tādēļ visu soda laiku saglabā augstu noziedzības riska pakāpi. Viņu pārcelšana uz atklāto cietumu nav droša. Šie ir cilvēki, kuri atbrīvošanas dienā no maksimālas izolācijas apstākļiem pēkšņi nonāk brīvībā. Viņu vidū ir ievērojams skaits personu bez noteiktas dzīvesvietas, ģimenes atbalsta un prasmēm patstāvīgi risināt problēmas. Viņus no sabiedrības reālijām šķir milzīga distance vairāku gadu garumā, kuru laikā viņi ir adaptējušies dzīvei cietumā, nevis sabiedrībā.

Neraugoties uz minēto, ar 16.06.2009. grozījumiem Valsts probācijas dienesta likumā, šim dienestam noņemta postpenitenciārās palīdzības sniegšanas funkcija. Tā paredzēja pasākumu kopumu personu iekļaušanai sabiedrībā pēc atbrīvošanas no brīvības atņemšanas iestādēm. Ik gadu ar bijušajiem notiesātajiem Valsts probācijas dienests slēdza vairāk par 250 līgumiem par postpenitenciārās palīdzības sniegšanu. No pagājušā gada 1.augusta visi līgumi ir izbeigti.

Ilustrācijai – 2009.gadā no cietumiem tika atbrīvoti 266 cilvēki bez noteiktas dzīvesvietas (2008.gadā – 173). Taču līdz ar palīdzības pārtraukšanu, bijušajiem notiesātajiem paredzēto sociālās rehabilitācijas centru skaits Latvijā no pieciem sarucis līdz diviem. Šī ir situācija, kas bijušos notiesātos provocē meklēt atbalstu pie agrākajiem „cīņubiedriem” un ieņemt savu vietu kombinācijā, kas labvēlīga jauniem noziegumiem.

Sabiedrība no probācijas galvenokārt sagaida sociālās rehabilitācijas centra funkciju. Taču tam atlikušas teju tikai represīvās funkcijas – piespiedu darba izpilde, personu uzraudzība u.c..

Latvija šajā ziņā nav unikāla. Līdzīgus attīstības ceļus probācijas institūcijas gājušas arī citviet Eiropā. Piemēram, autonomajā Ziemeļīrijā, kura gan iedzīvotāju skaita ziņā, gan divkopienas tendenču dēļ atgādina Latviju, savā starpā konstruktīvi sadarbojas valsts institūcija – Ziemeļīrijas Probācijas pārvalde (PBNI) un nevalstiskā organizācija NIACRO. Pēdējā īsteno funkcijas, kuras nav uzņēmusies PBNI – to vidū ir palīdzība darba meklējumos un sociālo jautājumu risināšanā, atbalsts notiesāto ģimenēm u.c..

NIACRO savu darbību aizsāka 1971.gadā – ar diviem darbiniekiem un valdības grantu 3000 GBP apmērā. Nu organizācijas štats sastāda 100 darbiniekus, bet apgrozījums pieaudzis tūkstoškārtīgi. NIACRO sasniegusi ievērojamu kapacitāti un kalpo par lielisku paraugu labi sakārtotam darbam noziegumu recidīva mazināšanas jomā.

Politiskā krīze finanšu krīzes aizsegā

Kriminālās likumdošanas reformas parasti ir saistītas ar centieniem panākt tiesību aktu atbilstību kriminoloģiskajai realitātei. Valsts kriminālpolitika jābalsta izpratnē par to, kādas izmaiņas noziedzības struktūrā un dinamikā izraisīs atbilstošu tiesību normu pilnveide. Pretējā gadījumā likumdevējs var pieņemt lēmumu, kas kriminoloģisko situāciju valstī padara sarežģītāku un izraisa noziegumu recidīva pieaugumu.

Iepazīstoties ar minētajiem grozījumiem Valsts probācijas dienesta likumā jāizdara secinājums, ka pastāv vēl viena lēmumu kategorija. Tie ir bezprecedenta lēmumi, kas mērķtiecīgi vērsti uz noziegumu recidīva pieaugumu. Atbilstoši ekspertu sagatavotajai likumprojekta anotācijai, grozījumu sociālā ietekme ilgtermiņā var būt saistīta ar sodu izcietušo personu izdarīto, atkārtoto noziegumu skaita palielināšanos. Ilgtermiņā grozījumi veicina recidīvu, kas vistiešākajā veidā saistīts ar sabiedrības apdraudējumu un valsts finanšu līdzekļu tērēšanu, atkārtoti uzturot cietumos vienas un tās pašas personas. Savukārt recidīva pieaugums tikai par 1%, valsts budžetā radīs zaudējumus par 1,5 miljoniem Ls gadā. Tajā pat laikā ietaupījums uz probācijas funkciju samazināšanas rēķina, gadā sastāda tikai 738,3 tūkstošus Ls.

Neraugoties uz to – grozījumi tika pieņemti.

Marķīze Pompadūra savulaik teica – „pēc mums kaut plūdi”. Acīmredzot šobrīd lēmumu pilnvaras Latvijā pieder personām, kas cinismā pārspēj šo slaveno karaļa Ludviķa XV rocības šķērdētāju. Tas ir satraucoši, taču panikai nav pamata.

Postpenitenciārās palīdzības funkcijas jāuzņemas nevalstiskajam sektoram. Līdzīgi, kā tas tiek darīts Ziemeļīrijā. Tā kā valsts no šīs funkcijas atteikusies, iedzīvotāju drošība ir mazinājusies. Sabiedrībai atliek uzņemties pašpalīdzības saistības un glābties saviem spēkiem.

Savukārt viens no risinājumiem atklāto cietumu kapacitātes celšanai ir Eiropas struktūrfondu līdzekļu piesaistīšana. Izmantojot esošos piedāvājumus inovatīvu pieeju ieviešanai, iespējams attīstīt „efektīva atklātā cietuma” ideju. Pateicoties progresīviem infrastruktūras un nodarbinātības risinājumiem, atjaunojamās enerģijas izmantošanas un rekuperācijas iekārtu uzstādīšanai, kā arī daļējas brīvības apstākļiem piemērotai terapijas metodikai, iespējams izveidot trīskārši efektīvus - resocializācijas jēgā balstītus, ekonomiski ekspluatējamus un videi draudzīgus atklātos cietumus.

Atliek cerēt, ka reiz arī Latvijā tiks pieņemti pārdomāti lēmumi, līdzīgi kā to dara Igaunijas parlaments, kura 2003.gada 21.oktobra apstiprinātajos „Kriminālpolitikas attīstības virzienos līdz 2010.gadam”, iekļauti gan atklāto cietumu attīstības, gan postpenitenciārās palīdzības jautājumi.

Māris Luste: Brīvība svaru kausā

Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

1906.gadā pirmo reizi tika publicēts amerikāņu rakstnieka O.Henrija stāsts „Kruķis un korālis”. Rakstnieks vēsta par bezpajumtnieku Sopiju, kurš cenšas nokļūt cietumā lai pārziemotu. No sižeta tehnoloģijas viedokļa šo paņēmienu mēdz dēvēt par „lomu maiņu” – antivaronis stāsta gaitā kļūst par tādu kā Pelnrušķīti, kura ar savām ciešanām izpelnās apbalvojumu. Sopija gadījumā apbalvojums šķiet neloģisks – cietums. Taču ekonomiskā krīze stāstu padarījusi gluži ticamu.

Jā - cietumos tiek nodrošināta bezmaksas pajumte un ēdināšana. Taču nekādi ieguvumi nav samērojami ar brīvību, ko uz spēles liek stāsta varonis.

Mēdz teikt, ka brīvība ir kā gaiss – ikdienā cilvēki to nemana, taču tās trūkumu uzreiz sajūt. Visplašākajā, filozofiskajā nozīmē brīvība ir cilvēka spēja darboties saskaņā ar savām interesēm un mērķiem. Viens no ASV Neatkarības deklarācijas autoriem Tomass Džefersons brīvību uzskatīja par dabas dāvanu, kas bērnam tiek pasniegta piedzimstot.
Juridiskajā literatūrā brīvības ir tiesībām identiska cilvēktiesību kategorija. Starp tām minama pārvietošanās brīvība, kā arī personas brīvība, kas apzīmē fiziskās pārvietošanās brīvību šaurākā nozīmē.
Personas tiesības uz brīvību ir vienas no senākajām pamattiesībām. Tās iekļautas jau Lielajā brīvības hartā – pirmajā ievērības cienīgajā cilvēktiesību dokumentā, kuru 13.gadsimta sākumā izdeva Anglijas karalis Džons Bezzemis. Atspoguļojumu tās radušas ANO Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kā arī valstu konstitūcijās - atņemt vai ierobežot brīvību drīkst tikai saskaņā ar likumu.

Taču Sopijs bija gatavs savas pamattiesības iemainīt pret regulārām ēdienreizēm. Pat neraugoties uz to, ka šīs priekšrocības parasti pastāv tikai komplektā ar „cietuma sindromu”. Tā izpausmes ir aizkaitināmība, spriedze, apātija un pasivitāte darbībās, neticība saviem spēkiem un nospiestība, ko izraisa ilgas pēc brīvības, bezcerīgums, sociālā izolācija un vainas apziņa. Ieslodzītais cauru diennakti atrodas cilvēkos un zaudē robežu starp publisko un privāto dzīvi, dalot ar apkārtējiem pat intīmākos brīžus. Viņš nedrīkst vairīties no uzraudzības, ļaujoties publiskās dzīves izraisītajai reakcijai ko sociologs Ērvings Gofmans dēvēja par „nomaļo vietu” meklējumiem. Ieslodzītais spiests pastāvīgi kontrolēt savu izturēšanos un apvaldīt emocijas.
To visu Sopijs bija gatavs paciest. Iespējams viņš cerēja uz sekmīgu adaptāciju šajā vidē, kas ir vienīgās zāles „cietuma sindroma” ārstēšanai. Taču cietuma videi un subkultūrai ir maz kopīga ar normālu sabiedrību. Dzīvojot stingras reglamentācijas apstākļos ieslodzītais no sabiedrības attālinās vēl vairāk un atgriežoties sabiedrībā ir spiests iziet vēl sāpīgāku adaptācijas kursu. Neveiksmes sekas – atkārtots noziegums, jauni cietušie, atgriešanās aiz restēm.

Sopijs bija bezatbildīgs klaidonis un nelauzīja galvu par to, ka tādiem kā viņam cietuma maize nemaz nepienākas. Turklāt viņš nepazina stigmatizācijas teoriju - ka reiz piekārtā sliktā puiša „birka” turpmākajā dzīvē prasīs no viņa atbilstību šai lomai.
Gadījuma cilvēkiem cietumā nav ko meklēt. Pirms simts gadiem Vinstons Čērčils britu parlamenta debatēs par cietumu likumprojektu atzīmēja, ka katru reizi, kad cilvēks pirmoreiz nonāk cietumā, vienlīdz cieš kā viņš, tā arī valsts. Tādēļ nepieciešami līdzekļi, lai cietumos nonāktu pēc iespējas mazāk ļaužu.
Tiesa, droši dati par trūkuma ietekmi uz noziedzību nav pieejami. Kriminālā statistika par noziedznieku materiālo stāvokli klusē. Kriminologi pētījuši noziedzības dinamiku neražas un bada, kā arī pirmās nepieciešamības preču cenu kāpuma un krituma gados. Un pat saskatot krīžu un noziedzības pieauguma savstarpējās sakarības, minēto statistikas nepilnību dēļ nav varējuši apgalvot, ka pie vainas ir tieši trūcīgie iedzīvotāji. Taču tā kā turīgo iedzīvotāju loks nav tik liels lai varētu redzami ietekmēt noziedzības līmeni, secinājumi tālu nav jāmeklē.

Acīmredzot ierastie noziedzības mazināšanas līdzekļi krīzes laikā nav pietiekami efektīvi. Saskaņā ar Valsts policijas datiem, 2009. gada pirmajos septiņos mēnešos policijā saņemti ap 96 000 iedzīvotāju iesniegumi par dažādiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tas ir par 7% vairāk nekā analoģiskā laika periodā gadu iepriekš. Līdzīgā laikposmā par 10% pieaudzis ieslodzīto skaits. Iespējams – viņu vidū ir tādi, kuri citos ekonomiskajos apstākļos būtu dzīvojuši godīgi. Varbūt pat Sopija sekotāji.
Krievu anarhisma teorētiķis Pjotrs Kropotkins bija novērojis, ka Rietumvalstīs ļaudis brīvību vērtē augstāk par labklājību. Iespējams arī mēs, Latvijā, ar laiku iemantosim brīvības patiesās vērtības apziņu. Atliek piekrist austriešu filozofam Frīdriham fon Hajekam - civilizācijas izaugsme balstās brīvībā, kas nav tikai atsevišķa vērtība, bet gan visu morālo vērtību avots un priekšnoteikums.
Neraugoties uz ekonomisko krīzi, mums joprojām pieder brīvība. Tātad mums ir pamats ticēt izaugsmei. Atminēsimies Latvijas Valsts prezidenta uzrunu Vecgada vakarā, kurā valsts pirmā amatpersona Latvijas tautai uzsvēra nepieciešamību apzināties savu iekšējo brīvību. Būt brīviem savā izvēlē, domās un darbībā. Lai šie vārdi mums šogad kalpo par atgādinājumu tam, ka mēs paši esam sava ceļa gājēji, laimes kalēji un grūtību pārvarētāji. Ka mums nav tiesību izniekot vērtību, kura mums katram ielikta jau šūpulī.

"Soft power" projekts Latvijā - ar ko tas beigsies?

Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

Arvien biežāk mani piemeklē biedējoša atskārsme. Matrjoškas suvenīru veikalu logos, kuras mums ienes mazliet naudas, bet tūristiem – Krievijas eksotiku bez vīzu formēšanas peripetijām. Kaimiņzemes karogi aiz mašīnu vējstikliem, kuru skaits pieaug proporcionāli vietējās ekonomikas kritumam.
Visvairāk uztrauc mediji. Informācija, kura nemanāmi iesūcas iedzīvotāju prātos. Mērķtiecīga un gudra ārvalsts darbība, kas darbojas efektīvāk kā kāpurķēdes ielās. Vietējo TV kanālu gādīgi retranslētie populārās pseidokultūras darboņi pamazām kļūst par prevalējošo spēku. Un nekāds „negribi – neskaties” vairs nesanāks, ja negribi izgāzties vidusmēra letiņu „Jaunā Viļņa” formāta diskusijās. Vai atzīties, ka nezini kā sokas tautas elkiem, kas impēriski kontinentālajā (!) līgā vicina nūjas kaut kur starp Čeļabinsku un Balašihu vai Vienotās basketbola līgas spēlē viesojas Kazaņā. Regulāros kastingos „nomakšķerēti” svešzemju slavas minūtes tīkotāji piedalās Krievijas TV šovos. Un tiek pieteikti kā Rīgas, Jūrmalas utt. pārstāvji, it kā Rīga, Tambova vai Penza jau piederētu vienai valstij.
Teiksiet – sīkumi? Nepiekritīšu.

Austrumeiropas politikas pētījumu centrs pēc SFL pasūtījuma nule pabeidzis pētījumu „Krievijas ārpolitikas „humanitārā dimensija””. Ar centra izpilddirektora interviju var iepazīties šeit:
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/intervija/?doc=68478

Krievijas modernā ārpolitika Eiropā, savā humanitārajā dimensijā ir elementārs „Soft power” (maigā spēka) projekts. ASV sabiedrisko attiecību vēsture pazīst virkni sekmīgu maigo projektu. Dziļākajā būtībā tas ir process, kura mērķis ir svešā valstī nodot varu „saviem cilvēkiem”. Tā mehānisms ir sekojošs – vietējā elitē tiek atrasti ietekmes aģenti. Pēc tam tiek pārņemti mēdiji. Turpinājumā tiek radīts NVO un fondu tīkls un nodrošināts finansējums. Kā redzam – Latvija šobrīd atrodas jau trešajā etapā.

Šķiet dīvaini, ka mēs tikai miglaini nojaušam par tāda stratēģiskā plāna esamību, ko kaimiņi nebūt neslēpj. Lūk, fragments no Krievijas Ārlietu ministrijas mājas lapā publicētā ārpolitikas apskata:
„Культура должна стать действенным инструментом обеспечения внешнеполитических и экономических интересов нашей страны, формирования ее позитивного образа в мире. Об этом свидетельствует опыт ведущих мировых держав, которые рассматривают данное направление как один из элементов “мягкой силы” и для достижения своих целей задействуют значительные кадровые, финансовые и информационные ресурсы”.

(ar pilnu tekstu var iepazīties šeit: http://www.ln.mid.ru/brp_4.nsf/sps/3647DA97748A106…)

Iespējams, mēs izturēsim, ja Busulis reiz dziedās tikai Jevtušenko tekstiem vai mūsu labākie akadēmiskie mūziķi turpmāk atskaņos tikai Prokofjeva simfoniskās pasakas. Taču mēs nezinām, ar ko šie procesi beigsies. Vienīgā iespēja - Rietumu pretspēka "ievilkšana" līdzsvara nodrošināšanai.

Māris Luste: Nacionālā drošība - galēja saasinājuma stāvoklis

Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

(Pirmpublikācija - PS laikraksta "Baltā Vārna" 2010.gada janvāra/februāra numurā)



Vai jūtaties drošībā? Šo sajūtu rada stabilitāte un ticība rītdienai. Drošība, kas Abrahama Maslova vajadzību piramīdā ieņem otru svarīgāko vietu aiz fizioloģiskajām pamatvajadzībām, ir sveša vairumam Latvijas iedzīvotāju.
Sabiedrībai nav nepieciešama dekoratīva, pretrunu pilna drošības politika. Tai nepieciešama drošības politika, kurā akcenti salikti pareizajās vietās. Arī krīzes laikā.

Teorijā mēdz izšķirt divus nacionālās drošības prioritāšu līmeņus. Pirmais saistīts ar draudiem, otrs – ar bīstamību. Draudi liecina, ka nacionālā drošība nonākusi galēja saasinājuma stāvoklī. Bīstamības gadījumā kaitējums nacionālajām interesēm vēl ir tikai potenciāls.

Ne retāk kā reizi sasaukumā Saeima apstiprina Nacionālās drošības koncepciju. Šis dokuments nosaka nacionālās drošības apdraudējumu novēršanas prioritātes. Tās ir – ārpolitika, terorisms un kritiskā infrastruktūra, ekonomiskā drošība, valsts militārā aizsardzība, sabiedrības integrācija un sociālā vide, robežu kontrole un migrācija, noziedzība, vides riski, katastrofu novēršana un pārvarēšana. Kā redzams, uzmanība tiek pievērsta tikai draudiem, ne bīstamībai. Aizdomas, ka izvēle labprātāk tiek dota cīņai ar sekām, ne cēloņiem, apstiprina Saeimas Nacionālās drošības komisijas darbs pie jauna nacionālās drošības rīcības plāna, kas tiek izstrādāts balstoties koncepcijā. Pieejamā informācija liecina, ka plānā tiks akcentēta drošības un citu dienestu koordinēta rīcība dažādu sociālo un ekonomisko iemeslu radītu nemieru izcelšanās gadījumos.1 Jāšaubās, ka nostādot galvenā draudu avota lomā sociāli neaizsargātākos iedzīvotājus Latvijā tiks iedibināts drošības stāvoklis, kuru Nacionālās drošības likuma 1.pants skaidro kā valsts un sabiedrības sadarbības rezultātā sasniegtas valsts neatkarības, tās konstitucionālās iekārtas un teritoriālās integritātes, sabiedrības brīvas attīstības perspektīvas, labklājības un stabilitātes garantijas.

Neraugoties uz apdraudējumu uzskaitījumu, koncepcijā pausts, ka pēdējo gadu laikā Latvijas ārējās un iekšējās drošības vidē notikušas pozitīvas pārmaiņas. Ar šo koncepcija atgādina lādzīgu āpsi, kurš snauž ziemas miegu un nemana kā pieaug smagu un sevišķi smagu noziegumu skaits, strauji pildās ieslodzījuma vietas, budžeta deficīta un ārējā parāda jomā rūk ekonomikas stabilitāte, bet viņa miga pamazām tiek ievilkta kaimiņu lāča kultūras telpā.

PS Drošības un kārtības darba grupa šobrīd spēkus koncentrē sabiedriskās drošības jomā, kas saistīta ar nacionālās drošības prioritāti – noziedzības apdraudējumu novēršanu. Kopējais nacionālās drošības jautājumu loks ir tik plašs, ka daļa jautājumu risināmi dialogā ar citām darba grupām. Mēs strādājam potenciālā kaitējuma paredzēšanas līmenī, tādēļ uzmanības centrā ir noziedzības prevencija, jeb profilakse. Tās aktualitāte īpaši pieaugusi laikā, kad tiesībsargājošās institūcijas spiestas ierobežot savu kapacitāti – policiju skārusi štatu samazināšana, Valsts probācijas dienestam atceltas vairākas funkcijas.

Ne tikai krīzes, bet arī standarta apstākļos prevencijas slogu līdz ar tiesībsargājošajām institūcijām dala sabiedrība. 1990.gadā Apvienotās Karalistes tieslietu ministrija ANO vajadzībām izstrādāja vadlīnijas noziedzības prevencijas nodrošināšanai. Tikai viens no četriem prevencijas virzieniem tajā tiek atvēlēts tiesībsargājošajām institūcijām. Darba grupa par savas darbības prioritāti izvēlējusies virzienu, kas saistīts ar sabiedrības iesaisti prevencijā. Esam iecerējuši ne tikai programmatiskus formulējumus, bet arī praktiskus pasākumus.
Viena no prevencijas aktivitātēm ir iedzīvotāju patrulēšana. Sadarbībā ar biedrību „Vecāki Rīgai” izstrādātas vecāku aptaujas veidlapas, kas tiks izplatītas Rīgas izglītības iestādēs. Rezultātā plānots veicināt vecāku patruļu sistēmu Rīgas apkaimēs ar zemāko iedzīvotāju drošumspēju.2 Organizatoriski patruļas koncentrēsies ap apkaimes izglītības iestādi un sadarbosies ar pašvaldības policiju. Tā kā šīm aktivitātēm nepieciešami papildu līdzekļi, darba grupa konceptuāli atbalsta to piesaisti no Rīgas Sabiedriskās kārtības uzturēšanas fonda. Nākotnē patruļu sistēmā varētu tikt iesaistītas arī citas iedzīvotāju kategorijas, ne tikai vecāki.
Sadarbībā ar ekspertiem, plānojam pievērsties arī „kaimiņu drošība” tipa aktivitāšu veicināšanai, kuru mērķis ir mazināt ielaušanās skaitu mājokļos un citus mantiskos noziegumus.
Izglītības iestāžu resursu plānots izmantot veicinot informatīvo darbu ar skolēniem. Esam uzsākuši dialogu ar biedrību „Sabiedrība un Drošība” par tās pieredzi informējot bērnus par noziedzības riskiem un tiesībsargājošo institūciju darbību.

Svarīgu vietu prevencijā ieņem starpnozaru sadarbība. Šāds darbs ļauj rīkoties koordinēti un sasniegt augstāku darba efektivitāti. Šobrīd tiek apkopota informācija par lietderīgām iniciatīvām reģionos.
Kaut arī darba grupa pulcējas Rīgā, netiek piemirsts, ka PS ir reģionos sakņota partija. Mēs esam ieinteresēti lai pozitīvā pieredze sasniegtu pēc iespējas plašāku sabiedrības loku. PS reģionālās nodaļas ir aicinātas ne tikai atsaukties darba grupas iniciatīvām, bet nākt klajā ar pozitīvo pieredzi attiecīgajā reģionā. Pirmais jautājums, kurā darba grupa aicinās nodaļas sniegt atbalstu ir vecāku patruļu attīstība citās pilsētās un novados. Turpmāk pēc līdzīga scenārija plānots izplatīt arī citas iniciatīvas. Vienlaikus mēs aicinām atsaukties PS biedrus un atbalstītājus reģionos, kuri ieinteresēti un spēj sniegt ieguldījumu dažādu nacionālās drošības jautājumu risināšanai.

Māris Luste: Notiesāto personu resocializācija - solis pareizajā virzienā

Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

(Pirmpublikācija portālā www.lv.lv, 29.01.2009.)



Padomju "āmurs" Eiropā vairs nelīdz

Valdība savā šā gada pirmajā sēdē pieņēma "Ar brīvības atņemšanas sodu notiesāto personu resocializācijas koncepciju". [1] Šis nav tikai kārtējais dokuments rīcībai noteiktas problēmas risināšanā. Šis ir dokuments, kas paredz kardinālas pārmaiņas brīvības atņemšanas soda izpildē.

Aizvadītajā gadā Latviju satricināja virkne šausminošu noziegumu, kurus pastrādāja agrāk tiesāti cilvēki. Šajā sakarā Laila Pakalniņa laikrakstā "Diena" publicētajā rakstā pauda it kā pašsaprotamu tēzi, ka "ar izlaišanu brīvībā pēc piespriestā soda izciešanas, valsts ik reizes akceptē, ka šis cilvēks sabiedrību (un bērnus tajā skaitā) vairs neapdraud". [2.] Taču - vai tā ir?

Šobrīd Latvijā ir spēkā vairs tikai divi padomju varas gados pieņemtie likumi. Senākais no tiem ir 1970. gada 23. decembrī pieņemtais Latvijas Sodu izpildes kodekss. Neraugoties uz teju diviem desmitiem grozījumu, kas veikti pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, šis likumu "vectētiņš" savu pamata būtību nav mainījis - tas kriminālsodu izpildes institūcijām piedāvā padomju sabiedrībā akceptētām metodēm gatavot notiesātās personas dzīvei valstī ar pavisam atšķirīgu tiesisko un sociālo fonu - demokrātiskā Latvijas Republikā. Kodekss kā efektīvākās zāles joprojām piedāvā notiesāto labošanu un pāraudzināšanu, neraugoties uz to, ka labošanas darbu kolonijas kā tiesiskie institūti nepastāv nu jau četrpadsmit gadus. Līdz ar to brīvības atņemšanas soda izpildes sistēma šobrīd atgādina ķirurgu, kam uzdots ar āmuru veikt sarežģītu operāciju. Šādā situācijā sekmīgu rezultātu varētu prognozēt tikai nepamatota optimisma pārņemtais.

Koncepcija ir dokuments, kas ļauj vienoties par jauna tiesību akta projekta būtību. Šādas funkcijas tai piešķir Ministru kabineta kārtības rullis (Ministru kabineta 2002. gada 12. marta noteikumi Nr. 111). Taču resocializācijas koncepcija kriminālsodu izpildes arēnā ienāk ne tikai ar minēto pilnvarojumu, bet arī ar jaunu filozofiju un zinātnisko pamatojumu.

Praktiskā zinātne - laiks pievienoties

Līdz šim par notiesātā spējām dzīvot likumpaklausīgu dzīvi pēc atbrīvošanas tika spriests galvenokārt pēc viņa uzvedības brīvības atņemšanas iestādē. Plašāk izmantotie korekcijas līdzekļi šādā situācijā bija disciplinārsodi. Neformāli brīvības atņemšanas soda speciālās prevencijas uzdevuma izpildes efektivitāte pēdējā gada laikā tiek vērtēta arī pēc notiesātā aktivitātes soda izciešanas laikā - viņa izrādītās un realizētās vēlmes iesaistīties izglītības un sabiedriski lietderīgas nodarbināšanas pasākumos. [3]

Līdz ar to tikai nesen ar jaunu saturu sākusi aizpildīties niša, kas savulaik atbrīvojās, sabrūkot padomju varas gadiem raksturīgajiem ideāliem. Un nozīmīgs solis šīs nišas aizpildīšanai ir jau minētā koncepcija.

Tās pamatideja balstās uz trim pīlāriem: notiesātā riska un vajadzību noteikšanu, plānošanu, kā arī resocializācijas līdzekļu piemērošanu. Jau ar to vien Latvijas brīvības atņemšanas soda izpildes sistēma izvēlējusies pieslieties to valstu blokam, kas darbā ar notiesātajiem izmanto metodes, kuras pētniecības laukā atzītas par vislabāko praksi. Attīstītajās mūsdienu kriminālsodu izpildes sistēmās praktiķi šīs metodes pazīst ar apvienojošu nosaukumu "What Works". [4]

Šo apzīmējumu 1996. gadā publicētajā metaanalīzē ieviesa Ņūbransvikas (ASV) universitātes profesors Pols Gendro (Paul Gendreau) kopā ar kolēģu grupu, kura veica pētījumu par pieaugušo likumpārkāpēju recidīva riska faktoriem. [5] Tūkstošiem likumpārkāpēju izpēte liecināja, ka svarīgākie recidīva riska faktori ir antisociāls atbalsts, uzvedības priekšvēsture, antisociāla - impulsīva un egocentriska - personība, kā arī antisociālas attieksmes - pašapgūtas vērtības, kas atbalsta noziedzīgu uzvedību. Trīs no šiem riska faktoriem, izņemot uzvedības priekšvēsturi, ir dinamiski - tādi, kurus iespējams mainīt. Kā redzams, starp šiem galvenajiem faktoriem "tīrā veidā" nav to, kurus tradicionāli pieņemts uzskatīt par svarīgākajiem Latvijā - notiesātā disciplīna soda izciešanas laikā, izglītības līmenis un darba prasmes.

Tieši riska faktori ir jautājumi, kas tiek iztirzāti, mēģinot izskaidrot cilvēka noziedzīgo rīcību. Resocializācijas koncepcija piedāvā Latvijas brīvības atņemšanas iestādēs beidzot ieviest riska un vajadzību novērtēšanu, kas, balstoties uz empīriskiem datiem, palīdzēs prognozēt notiesātā uzvedību nākotnē. Novērtēšanas laikā notiesātie tiks diferencēti pēc riska pakāpes un viņiem tiks piemeklēta piemērotākā terapija resocializācijas līdzekļu veidā. Tas ļaus izslēgt līdzekļu ieguldīšanu pasākumos, kuriem nav pozitīvas ietekmes uz notiesātā noziedzīgo uzvedību un kuri līdz ar to neatbilst sabiedrības interesei pēc soda izciešanas saņemt atpakaļ personu, kas to vairs neapdraud.

Ar riska līmeņa mazināšanu tiks sasaistīta arī notiesātā virzība pa soda progresīvās izpildes sistēmas kāpnēm līdz pat nosacītai pirmstermiņa atbrīvošanai. Šāda nostādne palīdzēs izmantot minēto sistēmu kā efektīvu līdzekli, stimulējot notiesātā vēlmi iesaistīties resocializācijā. Tā palīdzēs ierobežot gadījumus, kuros notiesātais bez pozitīvām riska līmeņa izmaiņām tiek atbrīvots nosacīti pirms termiņa.

Koncepcija piedāvā darbā ar notiesātajiem iesaistīt attiecīgu skaitu sociālos darbiniekus un psihologus, kuru klātbūtnei brīvības atņemšanas iestādēs vēl joprojām ir gluži vai gadījuma raksturs. Notiesātajiem koncepcija piedāvā sociālās rehabilitācijas, kā arī sociālās uzvedības korekcijas līdzekļus. Sociālās rehabilitācijas līdzekļi ir izglītošana, sabiedriski lietderīga nodarbināšana, brīvā laika organizēšana, kā arī sadzīves prasmju attīstīšana. Sociālās uzvedības korekcijas līdzekļi - motivēšana, kā arī darbs ar riska mērķgrupām. Līdzīgas sistēmas pastāv daudzu valstu brīvības atņemšanas soda izpildes organizācijās. Tās vieno kopīga izpratne par kriminālsodu uzdevumiem, kā arī teorētiskā bāze. Par progresīvāko pasaulē tiek atzīta strukturēta pieeja ar kognitīvi biheiviorālu terapiju, kuras uzdevums ir panākt izmaiņas likumpārkāpēja uzvedībā.

Starta šāviena gaidās...

Ārvalstīs viens no tematiem, kurā iespējams sastapt sarunu biedrus vai ikkatrā ieslodzījuma vietā, ir recidīva mazināšanas efektivitāti apliecinājusī programma "Cognitive Skills", kas veidota, pamatojoties uz jau minēto terapiju. [6] Kopš pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidus tā ir populāra Kanādā un ASV, kā arī Lielbritānijā un visās Skandināvijas valstīs, Spānijā, Vācijā, Austrālijā un Jaunzēlandē. Šīs programmas ieviešana tiek plānota arī Ķīnā. Aptuveni astoņus gadus šī metodika pieejama arī Latvijā, taču arvien trūcis līdzekļu tās ieviešanai.

Koncepcija piedāvā precīzus budžeta aprēķinus resocializācijas sistēmas, tajā skaitā arī efektīvai programmas ieviešanai, Latvijas brīvības atņemšanas iestādēs. Taču Ministru kabinets ir lēmis, ka programmas īstenošana 2009. gadā nodrošināma no piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem. Saistībā ar minēto lēmumu tieslietu ministram Gaidim Bērziņam nācās atzīmēt, ka šī koncepcija ir tikai vadlīnijas un šā brīža taupības režīmā notiesāto resocializācijai naudas nebūs pietiekami. [7] Līdz ar to šajā laikā resocializācijas attīstība, visticamāk, saglabāsies līdzšinējā līmenī. Pilnībā respektējot taupības režīma apstākļus, atliek cerēt, ka valsts ekonomiskās grūtības nav tikai aizbildinājums un ka kādā jaukā dienā nepieciešamais finansējums tiks piešķirts. Jo sabiedrībai ir tiesības cerēt uz valsts drošības garantijām un bērna nāve no recidīvista rokas nav attaisnojama ar ekonomiskām grūtībām.

______________

[1] Pieņemta 09.01.2009. ar Ministru kabineta rīkojumu Nr. 7. Tajā sniegta resocializācijas definīcija. Resocializācija ir pasākumu kopums soda izciešanas laikā, kas veicina notiesātā spēju iekļauties sabiedrības noteiktajās normās un neizdarīt noziedzīgus nodarījumus pēc atgriešanās no soda izciešanas vietas. Pieejams: http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=2892

[2] Laila Pakalniņa. Nelaime, kas brēc. Diena, 2008, 2. sept. Pieejams: http://www.diena.lv/lat/politics/dienas_komentari/laila-pakalnina-nelaime-kas-brec

[3] Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 1. pantu kriminālsodu izpildes uzdevums ir nodrošināt notiesātās personas sodīšanu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu saskaņā ar šajā kodeksā noteiktajiem kriminālsodu izpildes pamatprincipiem, kā arī panākt, lai notiesātais (speciālā noziedzības prevencija) un citas personas (vispārējā noziedzības prevencija) pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Pieejams: http://www.likumi.lv/doc.php?id=90218

[4] "Kas darbojas" (angļu val.).

[5] P. Gendreau, T. Little, C. Goggin. A Meta - analysis of the Predictors of Adult Offender Recidivism: What Works? Criminology, Volume 34, Issue 4, Pp. 575-608, The American Society of Criminology, 1996. Pieejams: http://www3.interscience.wiley.com/journal/119199743/abstract?CRETRY=1&SRETRY=0

[6] Latvijā šo programmu iecerēts adaptēt ar nosaukumu "Domāšanas prasmes".

[7] Bezdarbs sāk valdīt arī aiz cietuma mūriem. Diena, 2009, 9. janv. Pieejams: http://www.diena.lv/lat/politics/sabiedriba/bezdarbs-sak-valdit-ari-aiz-cietuma-muriem

Māris Luste: Ieslodzīto resocializācijas "būt vai nebūt"

Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

(Pirmpublikācija portālā www.delfi.lv, 17.08.2006.)



Pēdējos mēnešos masu informācijas līdzekļi sabiedrības uzmanību arvien biežāk pievērš ieslodzījuma tēmai. Šajā ziņā Latvijas sabiedrība sāk līdzināties apgaismības perioda monarhu galmam, kur spēja orientēties cietumu problēmās tika uzskatīta par "labo toni".

Dažādos laikmetos un valsts iekārtās cietumu problēmu risinājumam tika meklēta atšķirīga pieeja. Cietumzinātnes pamatlicēji jau astoņpadsmitā gadsimta nogalē nonāca pie secinājuma, ka ar soda spēku vien nav iespējams pozitīvi mainīt noziedznieka raksturu un sabiedrībā sāka kultivēt ieslodzīto resocializācijas ideju.
Acīmredzot divu gadu simteņu izrādījies par maz, lai resocializācijas ideja iesakņotos arī Latvijas sabiedrības apziņā. Lapojot šodienas preses izdevumus, lasītājam paliek iespaids, ka cietumu pastāvēšanas būtība Latvijā tiek reducēta līdz apsardzes līmenim.

Šādai visnotaļ primitīvai pieejai ir objektīvi iemesli, piemēram - četru ieslodzīto bēgšana no Centrālcietuma, naktī uz šī gada devīto augustu. Tomēr mums visiem nāktos ielāgot, ka ieslodzītais nav tikai potenciāls kustīgais mērķis apsargu raidītajām lodēm un ka apsardze un uzraudzība nebūt nav vienīgās cietumu funkcijas. Ja ieslodzītais izbēg, sabiedrība attopas, ka ir apdraudēta. Mēs sākam apzināties, ka šāds, neviena neuzraudzīts noziedznieks, var nodarīt pāri ikvienam no mums vai mūsu tuviniekiem. Taču apstāklī, ka līdzīgus briesmu darbus var paveikt brīvībā nokļuvis notiesātais, kurš klusītēm izcietis savu sodu līdz beigām, sabiedrība neiedziļinās. Vairums ieslodzīto ir cilvēki ar samilzušām uzvedības problēmām un izteiktu nespēju patstāvīgi funkcionēt modernajā sabiedrībā. Ar apsardzi un uzraudzību pietiek, lai pasargātu sabiedrību no ieslodzītā laikā, kamēr viņš deldē cietuma nāras. Taču, lai iemācītu ieslodzītajam dzīvot, neapdraudot sabiedrību arī pēc atbrīvošanas no cietuma, darbā jāiesaistās psihologiem, sociālajiem darbiniekiem un citiem speciālistiem. Jāattīsta diagnostikas mehānisms, ar kura palīdzību tiktu noskaidroti ieslodzīto noziedzīgās uzvedības cēloņi, jāizstrādā un jāīsteno virkne specifisku programmu, kurās viņi tiktu iesaistīti atbilstoši individuālajām vajadzībām. Jāsekmē ieslodzīto nodarbināšanas, formālās un neformālās izglītošanas, kā arī lietderīgas brīvā laika pavadīšanas aktivitātes. Un ērtāku laiku par ieslodzījumā pavadāmajiem gadiem, šīm aktivitātēm grūti atrast. Tomēr situācijā, kad cietumos trūkst darbinieku elementāras apsardzes nodrošināšanai, šādas "ekstras" varētu šķist utopiskas. Diemžēl ievērojama sabiedrības daļa pauž klaju nepatiku par cietumu sistēmas attīstības tendencēm, kas vērstas uz šo iestāžu labiekārtošanu un ieslodzītajiem piedāvājamo pakalpojumu spektra paplašināšanu. Šī viedokļa aizstāvji uzskata, ka nav pieļaujams, ka ieslodzītajiem tiek piedāvātas tādas pašas, vai pat plašākas attīstības iespējas kā atsevišķām, citām sociāli atstumtām sabiedrības kategorijām.

Oponējot minētajam viedoklim, vēlos vērst lasītāja uzmanību dažām patiesībām.

Attīstot cietumu sistēmu, galvenās rūpes tiek veltītas nevis ieslodzīto labklājībai, bet gan sabiedrības drošībai, ko vairo pārdomāts un kvalitatīvs darbs ar ieslodzītajiem. Atstājot ieslodzīto tikai apsargu un uzraugu ziņā, nekādi nav iespējams pasargāt potenciālo upuri, ko ieslodzītais pēc atbrīvošanas sastaps pārkāpjot cietuma slieksnim.

Izdodot līdzekļus darbam ar ieslodzītajiem, valsts patiesībā ietaupa – gan uz atkārtotas uzturēšanas rēķina, gan tuvinot ieslodzīto darba tirgum, kurā viņš integrēsies kā nodokļu maksātājs un valsts ekonomiskās izaugsmes veicinātājs, nevis kā tās grāvējs. Ietaupa arī sabiedrība – uz katram nākošajam upurim nodarīto materiālo zaudējumu rēķina, kurus ieslodzītais nespēj atlīdzināt ne ieslodzījuma laikā, ne arī pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma. Ietaupa arī uz upuru un ieslodzīto tuvinieku salauzto likteņu rēķina.

Šim nolūkam, starpministriju darba grupa Tieslietu ministrijas vadībā, šobrīd veic pie politikas plānošanas dokumenta "Notiesāto resocializācijas koncepcija 2007.-2010.gadam" projekta izstrādi. Dokumentā tiks detalizēti atspoguļots resocializācijas mehānisms un meklēti ceļi zinātnē balstīta resocializācijas darba īstenošanai, kvalificētu speciālistu vadībā. Tajā tiks paredzēti priekšnoteikumi darbam, kāds cietumos tiek īstenots citviet Eiropas Savienībā.

Neraugoties uz Latvijas stāžu minētajā valstu kopībā, virknē jomu, mēs joprojām pieticīgi kratāmies pēdējā vagonā, kamēr pat mūsu kaimiņi un nesenie "cīņu biedri" lepni sēž lokomotīvē. Diemžēl izņēmums nav arī cietumi. Semināros, kuros ārvalstu kolēģi lēš par ieslodzīto e-apmācības novitātēm un uzmanības deficīta problēmu ieslodzījumā, Latvijas pārstāvji spiesti drudžaini domāt par to, kā "iemānīt" darbiniekus tukšajos apsardzes torņu posteņos.

Pēc koncepcijas projekta izstrādes un, cerams, arī valdības akcepta, tiks aizpildīta virkne "balto plankumu", kādi pastāv šobrīd. Kā piemēru no apjomīgā trūkumu klāsta varu minēt sociālās rehabilitācijas jēdziena traktējumu Sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu likumā. Saskaņā ar šī likuma 1.pantu, sociālās rehabilitācijas pakalpojums ir pasākumu kopums, kas vērsts uz sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu vai uzlabošanu, lai nodrošinātu sociālā statusa atgūšanu un iekļaušanos sabiedrībā, un ietver sevī pakalpojumus personas dzīvesvietā un sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā vai dzīvesvietā vai sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā. Kā zināms, ieslodzījuma vieta nav ne dzīvesvieta, ne aprūpes institūcija. Līdz ar to, ieslodzītais, tiesību aktos noteiktajā kārtībā, nevar pretendēt uz sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanu. Tajā pat laikā, iespējams, ieslodzītie pieder pie iedzīvotāju kategorijām, kam šie pakalpojumi nepieciešami visvairāk.

Centrālcietuma bēgļi nu ir notverti. Aiz restotajiem logiem atkal iestājies miers. Ministru prezidents uzmanīgi seko informācijai par drošību cietumos. Ceru, ka arī notiesāto resocializācijas koncepcija valdībā tiks uzņemta ar tādu pašu ieinteresētību.

Māris Luste: Par ES līdzekļiem Latvijas cietumos tiek īstenota īpaša pieeja ieslodzīto izglītībai

Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

(Pirmpublikācija portālā www.delfi.lv, 30.11.2007.)



Eiropas Savienības valstīs nav vietas šaubām par ieslodzīto izglītības nepieciešamību. Par to liecina izvērstās izglītības sistēmas, ar kurām nācies sastapties, apmeklējot cietumus gan Dānijā, Somijā, Nīderlandē, Norvēģijā un Lielbritānijā, gan arī tepat kaimiņos – Igaunijā. Ieslodzītajiem šajās valstīs ir iespējams apgūt zinības, sākot no lasīšanas un rakstīšanas pamatprasmēm un beidzot ar augstāko izglītību.

Domāju, viedoklis, ka sabiedrība no ieslodzīto izglītības gūst vienīgi labumu, netiek apšaubīts arī Latvijā. Ne velti, Latvijas valsts savas attīstības plānā kā vienu no prioritātēm formulējusi nepieciešamību mazināt dažādu iedzīvotāju grupu sociālo atstumtību. Ne velti šis ir viens no virzieniem, kurā atbilstoši Eiropas Savienības vadlīnijām ieguldāmi struktūrfondu līdzekļi.
Vairums personu, kas atbrīvotas no ieslodzījuma, nepārprotami integrējas nevis sabiedrībā, bet gan īpašā, sociāli atstumto iedzīvotāju grupā. Laikā, kad Latvijas darbaspēks aizplūst Rietumeiropas valstu virzienā, bet aizbraukušo vietu pamazām ieņem ārvalstu strādnieki, atbrīvoto personu līdzdalība vietējā darba tirgus procesos ir ierobežota vai pat liegta, neraugoties uz viņu piederību mūsu valstij.

Konkrēta statistika par ieslodzītajiem, kuri, pametot cietuma mūrus nav spējuši pilnvērtīgi integrēties darba tirgū, apkopota netiek. Taču situācijas ilustrēšanai pietiek ar zemāk minētajiem datiem.

Cietumos pastāvīgi atrodas seši ar pusi tūkstoši ieslodzīto. Katru gadu gandrīz trešdaļa tiek atbrīvoti un viņu vietā zem rūtotajām debesīm nonāk apmēram tikpat likumpārkāpēju.

Ieslodzīto vidū izglītības līmenis ir zemāks, kā sabiedrībā caurmērā. Gandrīz ceturtdaļai pieaugušo ieslodzīto nav pamatizglītības. Tas nozīmē, ka ieslodzījuma vietās vienlaicīgi atrodas apmēram pusotrs tūkstotis personu, kuriem nav profesijas ieguvei nepieciešamās bāzes izglītības un, līdz ar to, nav izredžu iegūt darbu.

Stāvokli vēl sarežģītāku padara vairumam ieslodzīto piemītošais sociālo prasmju trūkums.

Līdz ar to šie cilvēki veido sociāli atstumtu iedzīvotāju grupu, kas, nespējot konkurēt darba tirgū, atkal un atkal atgriežas ieslodzījumā.

Kādas ir šīs situācijas sekas?

Nekļūstot par nodokļu maksātājiem, viņi ekonomiskā ieguldījuma vietā nodara vienīgi zaudējumus. Valsts spiesta tērēt līdzekļus, dažkārt gadu desmitiem rūpējoties par vienu un to pašu ieslodzīto pilnu apgādību.

Bez legāla ienākumu avota viņi pēc atbrīvošanas pakļauj sabiedrību noziedzīgam apdraudējumam. Zaudējumi tiek nodarīti cietušajiem, kurus likumpārkāpējs darba trūkuma dēļ nekad nespēs atlīdzināt, kaitējums tiek nodarīts paša likumpārkāpēja tuviniekiem.

Tādēļ ekonomiski daudzkārt izdevīgāk vienu reizi ieguldīt līdzekļus šo personu izglītībā, nekā ilgtermiņā ciest zaudējumus.

Iespēju ieguldīt ieslodzīto izglītībā piedāvā Eiropas Sociālais fonds. Tā līdzekļu piesaistei, pamatojoties uz Latvijas Attīstības plānu 2004.-2006.gadam, Ieslodzījuma vietu pārvalde izstrādājusi projektu "Ieslodzīto pedagoģiskās korekcijas programmu izstrāde, aprobācija un īstenošana". Ar šī projekta palīdzību, kura īstenošana uzsākta 2006.gada oktobrī, Ieslodzījuma vietu pārvalde, caur minētās iedzīvotāju grupas sociālās atstumtības mazināšanu, dod savu artavu Latvijas cilvēkresursu attīstībā un nodarbinātības veicināšanā.

Līdz šim mūsu valstī pedagoģiskā korekcija tika attiecināta tikai uz bērniem. Taču projekta autori un īstenotāji, ticot cilvēka unikālajai spējai mainīties uzskata, ka arī pieaugušajiem, kuri savā izglītībā apstājušies uz bērnības sliekšņa un kuriem ir lasīšanas un rakstīšanas grūtības, nepieciešama pedagoģiskā korekcija.

Uzsākoties projekta aprobācijas periodam, no 2007.gada septembra astoņās ieslodzījuma vietās, Rīgas, Daugavpils, Liepājas, Jelgavas un Jēkabpils pašvaldību izglītības iestāžu spēkiem, ieviestas šim nolūkam izstrādātās vispārējās pamatizglītības pedagoģiskās korekcijas programmas pieaugušajiem. Šīs aktivitātes ļāvušas vispārējā pamatizglītībā iesaistīto pieaugušo ieslodzīto skaitu palielināt par 85 procentiem. Divās no astoņām projektā iesaistītajām ieslodzījuma vietām, pirmo reizi jaunās Latvijas vēsturē, ieslodzītajiem pavērusies iespēja izmantot Satversmē noteiktās tiesības uz izglītību.

Pirmo reizi uzsākta pieaugušo grupu izglītošana jau pirmstiesas izmeklēšanas periodā. Pabeidzot programmu, ieslodzītie saņems valsts atzītu izglītības dokumentu un, pēc atbrīvošanas, skolas gaitas varēs turpināt aiz cietuma vārtiem.

Starp projekta piedāvātajām inovācijām minami īpaši vērtībizglītības un saskarsmes prasmju moduļi, kas pilnībā integrēti izglītības programmā un piešķir pedagoģiskajai korekcijai jaunu saturu. Līdztekus atkarību profilakses un saskarsmes prasmju pilnveides nodarbībām, ieslodzītie nu tiek iesaistīti nodarbībās ar mākslas terapijas elementiem, kurās apgūst jaunus uzvedības modeļus un psihoemocionālās pašregulācijas prasmi. Tā kā ieslodzīto līdzšinējā dzīves pieredze lielākoties ir negatīva, ievērojamu nozīmi ieslodzījuma apstākļos guvušas motivācijas nodarbības.

Inovatīvs raksturs ir arī praktiskajam mācību priekšmetam, kura ietvaros tiek apgūtas galdniecības, šūšanas vai pavāra palīga iemaņas. Projekta īstenotāji cer, ka saņemtās zināšanas kalpos par atspēriena punktu šiem ieslodzītajiem, kuru izglītības līmenis vēl ir par zemu, lai apgūtu specialitāti profesionālās izglītības programmās.

Projekta ietvaros uzsākti jaunas metodiskās pieejas meklējumi ieslodzīto izglītībai. Jau tiek aprobēti izstrādātie mācību metodiskie materiāli galvenajos priekšmetos – latviešu valodā, matemātikā un citos, kas latviešu un mazākumtautību plūsmu skolotājiem ļauj savā darbā balstīties uz pieaugušā pasaules uztveri.

Tā kā strādājot ar ieslodzītajiem nākas rēķināties ar likumpārkāpējiem raksturīgajām sociālpsiholoģiskajām īpatnībām, projekta laikā šim darbam piesaistīti psihologi un sociālie darbinieki. Šobrīd, kad sociālais darbs Latvijas cietumos vēl tikai sper pirmos soļus, astoņi no vienpadsmit sociālajiem darbiniekiem cietumos darbā pieņemti tieši projekta aktivitāšu īstenošanai.

Kopumā mācībām no projekta budžeta pielāgotas divdesmit telpas, kas aprīkotas ar mēbelēm un nepieciešamajiem tehniskajiem līdzekļiem. Pirmo reizi mācību grāmatas pie pieaugušajiem ieslodzītajiem nonākušas taisni no veikala plauktiem, kancelejas piederumi nopirkti nepieciešamajā apjomā un bibliotēkas papildinātas ar mūsdienīgu literatūru. Izmantojot šos līdzekļus, ieguvēji būs ne tikai pedagoģiskās korekcijas programmu aprobācijā iesaistītie, teju divarpus simti ieslodzīto, bet arī tie, kas cietumos mācīsies pēc viņiem.

Jāpiebilst, ka mācību metodika un līdzekļi nav vienīgie projekta ieguvumi. Šobrīd tiek izstrādāta ieslodzījuma vietās praktizējošo pedagogu profesionālās pilnveides programma, kurā ievērojama vieta tiks atvēlēta ieslodzījuma vietu specifiskajiem jautājumiem. Top rokasgrāmata ieslodzīto izglītībā iesaistītajiem speciālistiem. Izveidota darba grupa, kura centīsies "aizlāpīt" trūkumus izglītību reglamentējošajos normatīvajos aktos, atvēlot tajos vietu arī ieslodzīto vajadzībām.

Projekta filozofija pamatā vērsta uz, brīvībā pieejamai izglītībai, līdzvērtīgu nosacījumu nodrošināšanu cietumos. Šobrīd ieslodzītie nepretendē ne uz ko citu, kā vien – lai viņiem netrūktu mācību grāmatu un katru dienu klasēs nāktu skolotāji. Un no tā ieguvēji būsim mēs visi.

Pateicoties tādām ekonomiski tālredzīgām, visaptverošām iniciatīvām kā Eiropas Sociālā fonda projekti, pavērusies iespēja sabiedrības rokās ielikt ieslodzīto izglītības instrumentu, šo cilvēku iekļaušanai savās rindās. Savukārt projekta aktivitāšu pēctecības nodrošinājums pēc tā noslēguma 2008.gada augustā, jau būs valsts un sabiedrības brieduma pakāpes rādītājs. Valsts un pašvaldību ierēdņiem vēl jāsper daudz apņēmīgu soļu, lai nākošajā mācību gadā ieslodzīto izglītībai pielāgotās telpas nepaliktu tukšas un profesionālo meistarību noslīpējušie psihologi, sociālie darbinieki un skolotāji nepamestu savus rūpīgi iekoptos lauciņus.

Kaut arī projekts ļāvis jaunā kvalitātē paraudzīties uz ieslodzījuma vietu un izglītības iestāžu sadarbību, ieslodzīto izglītības jomā darāmā vēl ir ļoti daudz. Ieguldījumi nepieciešami vispārējā vidējā izglītībā, kuru apgūst pavisam neliels skaits pieaugušo ieslodzīto, profesionālajā izglītībā, bet it īpaši – sākumizglītībā. Lai kā negribētos to atzīt, arī divdesmit pirmajā gadsimtā mūsu vidū ir pieauguši analfabēti. Taču mums nekas papildus viņiem nav jādod. Jāatdod vien tas, ko viņi, kaut kādu iemeslu dēļ, nav saņēmuši bērnībā.