Māris Luste: Kriminālpolitikas "pompadūras"

Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

(Pirmpublikācija - portālā politika.lv 20.04.2010.)

Latvijas kriminālpolitikas fenomens ir vienaldzība pret noziegumu prevenciju. Tajā skaitā – pret brīvības atņemšanas soda izpildi un darbu ar atbrīvotajām personām, jeb postpenitenciāro palīdzību. Šo vienaldzību sabiedrība apmaksā ar nodokļiem, nevainīgu cilvēku mantu un dzīvībām, jo katrs trešais notiesātais dažu nākamo gadu laikā pēc atbrīvošanas izdara jaunu noziegumu un atgriežas cietumā.

Tajā pat laikā cietumiem un postpenitenciārās palīdzības institūcijām piemīt liels potenciāls noziegumu recidīva mazināšanā. Sabiedrības ekonomiskās un drošības intereses prasa, lai tas tiktu izmantots pilnā apmērā.

Brīvības ābece teicamniekiem

Brīvības atņemšanas sods ir paradoksāls tiesību institūts. Valsts kriminālsodu izpildes iestādēm uzdod pienākumu iemācīt noziedzniekam dzīvot sabiedrībā, viņu no tās izolējot.

Eiropas ieslodzījuma vietu noteikumi risinājumam piedāvā „normalizācijas” principu - dzīvei ieslodzījuma vietās pēc iespējas jābūt pietuvinātai pozitīvajiem aspektiem, kas raksturīgi dzīvei ārpus cietuma.

Izolācijas apstākļos, kādi valda izmeklēšanas, slēgtajos un arī daļēji slēgtajos cietumos, šīs iespējas ir ierobežotas. Taču pateicoties soda izpildes progresīvajai sistēmai, Latvijā pastāv atklātie cietumi, kuros notiesātajiem ar zemu noziedzības riska līmeni var tikt modelēti daļējas brīvības apstākļi.

Progresīvā sistēma Latvijā ieviesta 1927. un atjaunota 1994.gadā. Tās mērķis - panākt soda izpildes režīma atbilstību notiesātā uzvedībai un resocializācijas pakāpei. Ņemot vērā izciestā soda daļu un uzvedību, sistēmas ietvaros notiesātie tiek pārvietoti starp dažāda veida cietumiem – no slēgtajiem uz daļēji slēgtajiem cietumiem uz no daļēji slēgtajiem – uz atklātajiem cietumiem.

Tādējādi, sistēma seko pozitīvām izmaiņām notiesātā uzvedībā, prasmēs un attieksmēs. Taču pozitīvas izmaiņas pie notiesātajiem neatnāk pašas, gluži otrādi – ilgstoši atrodoties izolācijā, notiesātie degradē vēl vairāk.

Pārvietojot notiesāto uz atklāto cietumu, degradācija tiek apturēta. Tomēr šobrīd Latvijas atklātajos cietumos sodu izcieš tikai 4% notiesāto. Daļa no tiem – personas, kas notiesātas par kriminālpārkāpumiem vai aiz neuzmanības izdarītiem mazāk smagiem noziegumiem, soda izciešanu uzsāk uzreiz atklātajā cietumā. Tātad notiesāto skaits, kuri pateicoties progresīvajai sistēmai atklātajos cietumos nonāk no daļēji slēgtajiem cietumiem ir vēl mazāks.

Apmēram 70% notiesāto tiesas piespriestais soda termiņš pārsniedz trīs gadus. Taču tā vietā, lai soda laikā caur atklātajiem cietumiem pakāpeniski virzītos pretim sabiedrībai, notiesāto vairākums slēgtajos un daļēji slēgtajos cietumos turpina no tās attālināties līdz pat atbrīvošanas brīdim.

Līdz ar to, atklāto cietumu loma sodu izpildes progresīvajā sistēmā ir gluži dekoratīva. Tam par galveno iemeslu kalpo nepietiekamais vietu skaits šī veida cietumos.

„Pēcstundas” nesekmīgajiem

Pat vispozitīvākais attīstības scenārijs neparedz iespēju visus notiesātos soda beigu posmā pārvietot uz atklāto cietumu. Ikvienas valsts cietumos sodu izcieš arī tādi notiesātie, kuri nav motivēti piedalīties resocializācijas procesā un tādēļ visu soda laiku saglabā augstu noziedzības riska pakāpi. Viņu pārcelšana uz atklāto cietumu nav droša. Šie ir cilvēki, kuri atbrīvošanas dienā no maksimālas izolācijas apstākļiem pēkšņi nonāk brīvībā. Viņu vidū ir ievērojams skaits personu bez noteiktas dzīvesvietas, ģimenes atbalsta un prasmēm patstāvīgi risināt problēmas. Viņus no sabiedrības reālijām šķir milzīga distance vairāku gadu garumā, kuru laikā viņi ir adaptējušies dzīvei cietumā, nevis sabiedrībā.

Neraugoties uz minēto, ar 16.06.2009. grozījumiem Valsts probācijas dienesta likumā, šim dienestam noņemta postpenitenciārās palīdzības sniegšanas funkcija. Tā paredzēja pasākumu kopumu personu iekļaušanai sabiedrībā pēc atbrīvošanas no brīvības atņemšanas iestādēm. Ik gadu ar bijušajiem notiesātajiem Valsts probācijas dienests slēdza vairāk par 250 līgumiem par postpenitenciārās palīdzības sniegšanu. No pagājušā gada 1.augusta visi līgumi ir izbeigti.

Ilustrācijai – 2009.gadā no cietumiem tika atbrīvoti 266 cilvēki bez noteiktas dzīvesvietas (2008.gadā – 173). Taču līdz ar palīdzības pārtraukšanu, bijušajiem notiesātajiem paredzēto sociālās rehabilitācijas centru skaits Latvijā no pieciem sarucis līdz diviem. Šī ir situācija, kas bijušos notiesātos provocē meklēt atbalstu pie agrākajiem „cīņubiedriem” un ieņemt savu vietu kombinācijā, kas labvēlīga jauniem noziegumiem.

Sabiedrība no probācijas galvenokārt sagaida sociālās rehabilitācijas centra funkciju. Taču tam atlikušas teju tikai represīvās funkcijas – piespiedu darba izpilde, personu uzraudzība u.c..

Latvija šajā ziņā nav unikāla. Līdzīgus attīstības ceļus probācijas institūcijas gājušas arī citviet Eiropā. Piemēram, autonomajā Ziemeļīrijā, kura gan iedzīvotāju skaita ziņā, gan divkopienas tendenču dēļ atgādina Latviju, savā starpā konstruktīvi sadarbojas valsts institūcija – Ziemeļīrijas Probācijas pārvalde (PBNI) un nevalstiskā organizācija NIACRO. Pēdējā īsteno funkcijas, kuras nav uzņēmusies PBNI – to vidū ir palīdzība darba meklējumos un sociālo jautājumu risināšanā, atbalsts notiesāto ģimenēm u.c..

NIACRO savu darbību aizsāka 1971.gadā – ar diviem darbiniekiem un valdības grantu 3000 GBP apmērā. Nu organizācijas štats sastāda 100 darbiniekus, bet apgrozījums pieaudzis tūkstoškārtīgi. NIACRO sasniegusi ievērojamu kapacitāti un kalpo par lielisku paraugu labi sakārtotam darbam noziegumu recidīva mazināšanas jomā.

Politiskā krīze finanšu krīzes aizsegā

Kriminālās likumdošanas reformas parasti ir saistītas ar centieniem panākt tiesību aktu atbilstību kriminoloģiskajai realitātei. Valsts kriminālpolitika jābalsta izpratnē par to, kādas izmaiņas noziedzības struktūrā un dinamikā izraisīs atbilstošu tiesību normu pilnveide. Pretējā gadījumā likumdevējs var pieņemt lēmumu, kas kriminoloģisko situāciju valstī padara sarežģītāku un izraisa noziegumu recidīva pieaugumu.

Iepazīstoties ar minētajiem grozījumiem Valsts probācijas dienesta likumā jāizdara secinājums, ka pastāv vēl viena lēmumu kategorija. Tie ir bezprecedenta lēmumi, kas mērķtiecīgi vērsti uz noziegumu recidīva pieaugumu. Atbilstoši ekspertu sagatavotajai likumprojekta anotācijai, grozījumu sociālā ietekme ilgtermiņā var būt saistīta ar sodu izcietušo personu izdarīto, atkārtoto noziegumu skaita palielināšanos. Ilgtermiņā grozījumi veicina recidīvu, kas vistiešākajā veidā saistīts ar sabiedrības apdraudējumu un valsts finanšu līdzekļu tērēšanu, atkārtoti uzturot cietumos vienas un tās pašas personas. Savukārt recidīva pieaugums tikai par 1%, valsts budžetā radīs zaudējumus par 1,5 miljoniem Ls gadā. Tajā pat laikā ietaupījums uz probācijas funkciju samazināšanas rēķina, gadā sastāda tikai 738,3 tūkstošus Ls.

Neraugoties uz to – grozījumi tika pieņemti.

Marķīze Pompadūra savulaik teica – „pēc mums kaut plūdi”. Acīmredzot šobrīd lēmumu pilnvaras Latvijā pieder personām, kas cinismā pārspēj šo slaveno karaļa Ludviķa XV rocības šķērdētāju. Tas ir satraucoši, taču panikai nav pamata.

Postpenitenciārās palīdzības funkcijas jāuzņemas nevalstiskajam sektoram. Līdzīgi, kā tas tiek darīts Ziemeļīrijā. Tā kā valsts no šīs funkcijas atteikusies, iedzīvotāju drošība ir mazinājusies. Sabiedrībai atliek uzņemties pašpalīdzības saistības un glābties saviem spēkiem.

Savukārt viens no risinājumiem atklāto cietumu kapacitātes celšanai ir Eiropas struktūrfondu līdzekļu piesaistīšana. Izmantojot esošos piedāvājumus inovatīvu pieeju ieviešanai, iespējams attīstīt „efektīva atklātā cietuma” ideju. Pateicoties progresīviem infrastruktūras un nodarbinātības risinājumiem, atjaunojamās enerģijas izmantošanas un rekuperācijas iekārtu uzstādīšanai, kā arī daļējas brīvības apstākļiem piemērotai terapijas metodikai, iespējams izveidot trīskārši efektīvus - resocializācijas jēgā balstītus, ekonomiski ekspluatējamus un videi draudzīgus atklātos cietumus.

Atliek cerēt, ka reiz arī Latvijā tiks pieņemti pārdomāti lēmumi, līdzīgi kā to dara Igaunijas parlaments, kura 2003.gada 21.oktobra apstiprinātajos „Kriminālpolitikas attīstības virzienos līdz 2010.gadam”, iekļauti gan atklāto cietumu attīstības, gan postpenitenciārās palīdzības jautājumi.

Māris Luste: Brīvība svaru kausā

Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

1906.gadā pirmo reizi tika publicēts amerikāņu rakstnieka O.Henrija stāsts „Kruķis un korālis”. Rakstnieks vēsta par bezpajumtnieku Sopiju, kurš cenšas nokļūt cietumā lai pārziemotu. No sižeta tehnoloģijas viedokļa šo paņēmienu mēdz dēvēt par „lomu maiņu” – antivaronis stāsta gaitā kļūst par tādu kā Pelnrušķīti, kura ar savām ciešanām izpelnās apbalvojumu. Sopija gadījumā apbalvojums šķiet neloģisks – cietums. Taču ekonomiskā krīze stāstu padarījusi gluži ticamu.

Jā - cietumos tiek nodrošināta bezmaksas pajumte un ēdināšana. Taču nekādi ieguvumi nav samērojami ar brīvību, ko uz spēles liek stāsta varonis.

Mēdz teikt, ka brīvība ir kā gaiss – ikdienā cilvēki to nemana, taču tās trūkumu uzreiz sajūt. Visplašākajā, filozofiskajā nozīmē brīvība ir cilvēka spēja darboties saskaņā ar savām interesēm un mērķiem. Viens no ASV Neatkarības deklarācijas autoriem Tomass Džefersons brīvību uzskatīja par dabas dāvanu, kas bērnam tiek pasniegta piedzimstot.
Juridiskajā literatūrā brīvības ir tiesībām identiska cilvēktiesību kategorija. Starp tām minama pārvietošanās brīvība, kā arī personas brīvība, kas apzīmē fiziskās pārvietošanās brīvību šaurākā nozīmē.
Personas tiesības uz brīvību ir vienas no senākajām pamattiesībām. Tās iekļautas jau Lielajā brīvības hartā – pirmajā ievērības cienīgajā cilvēktiesību dokumentā, kuru 13.gadsimta sākumā izdeva Anglijas karalis Džons Bezzemis. Atspoguļojumu tās radušas ANO Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kā arī valstu konstitūcijās - atņemt vai ierobežot brīvību drīkst tikai saskaņā ar likumu.

Taču Sopijs bija gatavs savas pamattiesības iemainīt pret regulārām ēdienreizēm. Pat neraugoties uz to, ka šīs priekšrocības parasti pastāv tikai komplektā ar „cietuma sindromu”. Tā izpausmes ir aizkaitināmība, spriedze, apātija un pasivitāte darbībās, neticība saviem spēkiem un nospiestība, ko izraisa ilgas pēc brīvības, bezcerīgums, sociālā izolācija un vainas apziņa. Ieslodzītais cauru diennakti atrodas cilvēkos un zaudē robežu starp publisko un privāto dzīvi, dalot ar apkārtējiem pat intīmākos brīžus. Viņš nedrīkst vairīties no uzraudzības, ļaujoties publiskās dzīves izraisītajai reakcijai ko sociologs Ērvings Gofmans dēvēja par „nomaļo vietu” meklējumiem. Ieslodzītais spiests pastāvīgi kontrolēt savu izturēšanos un apvaldīt emocijas.
To visu Sopijs bija gatavs paciest. Iespējams viņš cerēja uz sekmīgu adaptāciju šajā vidē, kas ir vienīgās zāles „cietuma sindroma” ārstēšanai. Taču cietuma videi un subkultūrai ir maz kopīga ar normālu sabiedrību. Dzīvojot stingras reglamentācijas apstākļos ieslodzītais no sabiedrības attālinās vēl vairāk un atgriežoties sabiedrībā ir spiests iziet vēl sāpīgāku adaptācijas kursu. Neveiksmes sekas – atkārtots noziegums, jauni cietušie, atgriešanās aiz restēm.

Sopijs bija bezatbildīgs klaidonis un nelauzīja galvu par to, ka tādiem kā viņam cietuma maize nemaz nepienākas. Turklāt viņš nepazina stigmatizācijas teoriju - ka reiz piekārtā sliktā puiša „birka” turpmākajā dzīvē prasīs no viņa atbilstību šai lomai.
Gadījuma cilvēkiem cietumā nav ko meklēt. Pirms simts gadiem Vinstons Čērčils britu parlamenta debatēs par cietumu likumprojektu atzīmēja, ka katru reizi, kad cilvēks pirmoreiz nonāk cietumā, vienlīdz cieš kā viņš, tā arī valsts. Tādēļ nepieciešami līdzekļi, lai cietumos nonāktu pēc iespējas mazāk ļaužu.
Tiesa, droši dati par trūkuma ietekmi uz noziedzību nav pieejami. Kriminālā statistika par noziedznieku materiālo stāvokli klusē. Kriminologi pētījuši noziedzības dinamiku neražas un bada, kā arī pirmās nepieciešamības preču cenu kāpuma un krituma gados. Un pat saskatot krīžu un noziedzības pieauguma savstarpējās sakarības, minēto statistikas nepilnību dēļ nav varējuši apgalvot, ka pie vainas ir tieši trūcīgie iedzīvotāji. Taču tā kā turīgo iedzīvotāju loks nav tik liels lai varētu redzami ietekmēt noziedzības līmeni, secinājumi tālu nav jāmeklē.

Acīmredzot ierastie noziedzības mazināšanas līdzekļi krīzes laikā nav pietiekami efektīvi. Saskaņā ar Valsts policijas datiem, 2009. gada pirmajos septiņos mēnešos policijā saņemti ap 96 000 iedzīvotāju iesniegumi par dažādiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tas ir par 7% vairāk nekā analoģiskā laika periodā gadu iepriekš. Līdzīgā laikposmā par 10% pieaudzis ieslodzīto skaits. Iespējams – viņu vidū ir tādi, kuri citos ekonomiskajos apstākļos būtu dzīvojuši godīgi. Varbūt pat Sopija sekotāji.
Krievu anarhisma teorētiķis Pjotrs Kropotkins bija novērojis, ka Rietumvalstīs ļaudis brīvību vērtē augstāk par labklājību. Iespējams arī mēs, Latvijā, ar laiku iemantosim brīvības patiesās vērtības apziņu. Atliek piekrist austriešu filozofam Frīdriham fon Hajekam - civilizācijas izaugsme balstās brīvībā, kas nav tikai atsevišķa vērtība, bet gan visu morālo vērtību avots un priekšnoteikums.
Neraugoties uz ekonomisko krīzi, mums joprojām pieder brīvība. Tātad mums ir pamats ticēt izaugsmei. Atminēsimies Latvijas Valsts prezidenta uzrunu Vecgada vakarā, kurā valsts pirmā amatpersona Latvijas tautai uzsvēra nepieciešamību apzināties savu iekšējo brīvību. Būt brīviem savā izvēlē, domās un darbībā. Lai šie vārdi mums šogad kalpo par atgādinājumu tam, ka mēs paši esam sava ceļa gājēji, laimes kalēji un grūtību pārvarētāji. Ka mums nav tiesību izniekot vērtību, kura mums katram ielikta jau šūpulī.

"Soft power" projekts Latvijā - ar ko tas beigsies?

Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

Arvien biežāk mani piemeklē biedējoša atskārsme. Matrjoškas suvenīru veikalu logos, kuras mums ienes mazliet naudas, bet tūristiem – Krievijas eksotiku bez vīzu formēšanas peripetijām. Kaimiņzemes karogi aiz mašīnu vējstikliem, kuru skaits pieaug proporcionāli vietējās ekonomikas kritumam.
Visvairāk uztrauc mediji. Informācija, kura nemanāmi iesūcas iedzīvotāju prātos. Mērķtiecīga un gudra ārvalsts darbība, kas darbojas efektīvāk kā kāpurķēdes ielās. Vietējo TV kanālu gādīgi retranslētie populārās pseidokultūras darboņi pamazām kļūst par prevalējošo spēku. Un nekāds „negribi – neskaties” vairs nesanāks, ja negribi izgāzties vidusmēra letiņu „Jaunā Viļņa” formāta diskusijās. Vai atzīties, ka nezini kā sokas tautas elkiem, kas impēriski kontinentālajā (!) līgā vicina nūjas kaut kur starp Čeļabinsku un Balašihu vai Vienotās basketbola līgas spēlē viesojas Kazaņā. Regulāros kastingos „nomakšķerēti” svešzemju slavas minūtes tīkotāji piedalās Krievijas TV šovos. Un tiek pieteikti kā Rīgas, Jūrmalas utt. pārstāvji, it kā Rīga, Tambova vai Penza jau piederētu vienai valstij.
Teiksiet – sīkumi? Nepiekritīšu.

Austrumeiropas politikas pētījumu centrs pēc SFL pasūtījuma nule pabeidzis pētījumu „Krievijas ārpolitikas „humanitārā dimensija””. Ar centra izpilddirektora interviju var iepazīties šeit:
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/intervija/?doc=68478

Krievijas modernā ārpolitika Eiropā, savā humanitārajā dimensijā ir elementārs „Soft power” (maigā spēka) projekts. ASV sabiedrisko attiecību vēsture pazīst virkni sekmīgu maigo projektu. Dziļākajā būtībā tas ir process, kura mērķis ir svešā valstī nodot varu „saviem cilvēkiem”. Tā mehānisms ir sekojošs – vietējā elitē tiek atrasti ietekmes aģenti. Pēc tam tiek pārņemti mēdiji. Turpinājumā tiek radīts NVO un fondu tīkls un nodrošināts finansējums. Kā redzam – Latvija šobrīd atrodas jau trešajā etapā.

Šķiet dīvaini, ka mēs tikai miglaini nojaušam par tāda stratēģiskā plāna esamību, ko kaimiņi nebūt neslēpj. Lūk, fragments no Krievijas Ārlietu ministrijas mājas lapā publicētā ārpolitikas apskata:
„Культура должна стать действенным инструментом обеспечения внешнеполитических и экономических интересов нашей страны, формирования ее позитивного образа в мире. Об этом свидетельствует опыт ведущих мировых держав, которые рассматривают данное направление как один из элементов “мягкой силы” и для достижения своих целей задействуют значительные кадровые, финансовые и информационные ресурсы”.

(ar pilnu tekstu var iepazīties šeit: http://www.ln.mid.ru/brp_4.nsf/sps/3647DA97748A106…)

Iespējams, mēs izturēsim, ja Busulis reiz dziedās tikai Jevtušenko tekstiem vai mūsu labākie akadēmiskie mūziķi turpmāk atskaņos tikai Prokofjeva simfoniskās pasakas. Taču mēs nezinām, ar ko šie procesi beigsies. Vienīgā iespēja - Rietumu pretspēka "ievilkšana" līdzsvara nodrošināšanai.

Māris Luste: Nacionālā drošība - galēja saasinājuma stāvoklis

Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

(Pirmpublikācija - PS laikraksta "Baltā Vārna" 2010.gada janvāra/februāra numurā)



Vai jūtaties drošībā? Šo sajūtu rada stabilitāte un ticība rītdienai. Drošība, kas Abrahama Maslova vajadzību piramīdā ieņem otru svarīgāko vietu aiz fizioloģiskajām pamatvajadzībām, ir sveša vairumam Latvijas iedzīvotāju.
Sabiedrībai nav nepieciešama dekoratīva, pretrunu pilna drošības politika. Tai nepieciešama drošības politika, kurā akcenti salikti pareizajās vietās. Arī krīzes laikā.

Teorijā mēdz izšķirt divus nacionālās drošības prioritāšu līmeņus. Pirmais saistīts ar draudiem, otrs – ar bīstamību. Draudi liecina, ka nacionālā drošība nonākusi galēja saasinājuma stāvoklī. Bīstamības gadījumā kaitējums nacionālajām interesēm vēl ir tikai potenciāls.

Ne retāk kā reizi sasaukumā Saeima apstiprina Nacionālās drošības koncepciju. Šis dokuments nosaka nacionālās drošības apdraudējumu novēršanas prioritātes. Tās ir – ārpolitika, terorisms un kritiskā infrastruktūra, ekonomiskā drošība, valsts militārā aizsardzība, sabiedrības integrācija un sociālā vide, robežu kontrole un migrācija, noziedzība, vides riski, katastrofu novēršana un pārvarēšana. Kā redzams, uzmanība tiek pievērsta tikai draudiem, ne bīstamībai. Aizdomas, ka izvēle labprātāk tiek dota cīņai ar sekām, ne cēloņiem, apstiprina Saeimas Nacionālās drošības komisijas darbs pie jauna nacionālās drošības rīcības plāna, kas tiek izstrādāts balstoties koncepcijā. Pieejamā informācija liecina, ka plānā tiks akcentēta drošības un citu dienestu koordinēta rīcība dažādu sociālo un ekonomisko iemeslu radītu nemieru izcelšanās gadījumos.1 Jāšaubās, ka nostādot galvenā draudu avota lomā sociāli neaizsargātākos iedzīvotājus Latvijā tiks iedibināts drošības stāvoklis, kuru Nacionālās drošības likuma 1.pants skaidro kā valsts un sabiedrības sadarbības rezultātā sasniegtas valsts neatkarības, tās konstitucionālās iekārtas un teritoriālās integritātes, sabiedrības brīvas attīstības perspektīvas, labklājības un stabilitātes garantijas.

Neraugoties uz apdraudējumu uzskaitījumu, koncepcijā pausts, ka pēdējo gadu laikā Latvijas ārējās un iekšējās drošības vidē notikušas pozitīvas pārmaiņas. Ar šo koncepcija atgādina lādzīgu āpsi, kurš snauž ziemas miegu un nemana kā pieaug smagu un sevišķi smagu noziegumu skaits, strauji pildās ieslodzījuma vietas, budžeta deficīta un ārējā parāda jomā rūk ekonomikas stabilitāte, bet viņa miga pamazām tiek ievilkta kaimiņu lāča kultūras telpā.

PS Drošības un kārtības darba grupa šobrīd spēkus koncentrē sabiedriskās drošības jomā, kas saistīta ar nacionālās drošības prioritāti – noziedzības apdraudējumu novēršanu. Kopējais nacionālās drošības jautājumu loks ir tik plašs, ka daļa jautājumu risināmi dialogā ar citām darba grupām. Mēs strādājam potenciālā kaitējuma paredzēšanas līmenī, tādēļ uzmanības centrā ir noziedzības prevencija, jeb profilakse. Tās aktualitāte īpaši pieaugusi laikā, kad tiesībsargājošās institūcijas spiestas ierobežot savu kapacitāti – policiju skārusi štatu samazināšana, Valsts probācijas dienestam atceltas vairākas funkcijas.

Ne tikai krīzes, bet arī standarta apstākļos prevencijas slogu līdz ar tiesībsargājošajām institūcijām dala sabiedrība. 1990.gadā Apvienotās Karalistes tieslietu ministrija ANO vajadzībām izstrādāja vadlīnijas noziedzības prevencijas nodrošināšanai. Tikai viens no četriem prevencijas virzieniem tajā tiek atvēlēts tiesībsargājošajām institūcijām. Darba grupa par savas darbības prioritāti izvēlējusies virzienu, kas saistīts ar sabiedrības iesaisti prevencijā. Esam iecerējuši ne tikai programmatiskus formulējumus, bet arī praktiskus pasākumus.
Viena no prevencijas aktivitātēm ir iedzīvotāju patrulēšana. Sadarbībā ar biedrību „Vecāki Rīgai” izstrādātas vecāku aptaujas veidlapas, kas tiks izplatītas Rīgas izglītības iestādēs. Rezultātā plānots veicināt vecāku patruļu sistēmu Rīgas apkaimēs ar zemāko iedzīvotāju drošumspēju.2 Organizatoriski patruļas koncentrēsies ap apkaimes izglītības iestādi un sadarbosies ar pašvaldības policiju. Tā kā šīm aktivitātēm nepieciešami papildu līdzekļi, darba grupa konceptuāli atbalsta to piesaisti no Rīgas Sabiedriskās kārtības uzturēšanas fonda. Nākotnē patruļu sistēmā varētu tikt iesaistītas arī citas iedzīvotāju kategorijas, ne tikai vecāki.
Sadarbībā ar ekspertiem, plānojam pievērsties arī „kaimiņu drošība” tipa aktivitāšu veicināšanai, kuru mērķis ir mazināt ielaušanās skaitu mājokļos un citus mantiskos noziegumus.
Izglītības iestāžu resursu plānots izmantot veicinot informatīvo darbu ar skolēniem. Esam uzsākuši dialogu ar biedrību „Sabiedrība un Drošība” par tās pieredzi informējot bērnus par noziedzības riskiem un tiesībsargājošo institūciju darbību.

Svarīgu vietu prevencijā ieņem starpnozaru sadarbība. Šāds darbs ļauj rīkoties koordinēti un sasniegt augstāku darba efektivitāti. Šobrīd tiek apkopota informācija par lietderīgām iniciatīvām reģionos.
Kaut arī darba grupa pulcējas Rīgā, netiek piemirsts, ka PS ir reģionos sakņota partija. Mēs esam ieinteresēti lai pozitīvā pieredze sasniegtu pēc iespējas plašāku sabiedrības loku. PS reģionālās nodaļas ir aicinātas ne tikai atsaukties darba grupas iniciatīvām, bet nākt klajā ar pozitīvo pieredzi attiecīgajā reģionā. Pirmais jautājums, kurā darba grupa aicinās nodaļas sniegt atbalstu ir vecāku patruļu attīstība citās pilsētās un novados. Turpmāk pēc līdzīga scenārija plānots izplatīt arī citas iniciatīvas. Vienlaikus mēs aicinām atsaukties PS biedrus un atbalstītājus reģionos, kuri ieinteresēti un spēj sniegt ieguldījumu dažādu nacionālās drošības jautājumu risināšanai.

Māris Luste: Notiesāto personu resocializācija - solis pareizajā virzienā

Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

(Pirmpublikācija portālā www.lv.lv, 29.01.2009.)



Padomju "āmurs" Eiropā vairs nelīdz

Valdība savā šā gada pirmajā sēdē pieņēma "Ar brīvības atņemšanas sodu notiesāto personu resocializācijas koncepciju". [1] Šis nav tikai kārtējais dokuments rīcībai noteiktas problēmas risināšanā. Šis ir dokuments, kas paredz kardinālas pārmaiņas brīvības atņemšanas soda izpildē.

Aizvadītajā gadā Latviju satricināja virkne šausminošu noziegumu, kurus pastrādāja agrāk tiesāti cilvēki. Šajā sakarā Laila Pakalniņa laikrakstā "Diena" publicētajā rakstā pauda it kā pašsaprotamu tēzi, ka "ar izlaišanu brīvībā pēc piespriestā soda izciešanas, valsts ik reizes akceptē, ka šis cilvēks sabiedrību (un bērnus tajā skaitā) vairs neapdraud". [2.] Taču - vai tā ir?

Šobrīd Latvijā ir spēkā vairs tikai divi padomju varas gados pieņemtie likumi. Senākais no tiem ir 1970. gada 23. decembrī pieņemtais Latvijas Sodu izpildes kodekss. Neraugoties uz teju diviem desmitiem grozījumu, kas veikti pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, šis likumu "vectētiņš" savu pamata būtību nav mainījis - tas kriminālsodu izpildes institūcijām piedāvā padomju sabiedrībā akceptētām metodēm gatavot notiesātās personas dzīvei valstī ar pavisam atšķirīgu tiesisko un sociālo fonu - demokrātiskā Latvijas Republikā. Kodekss kā efektīvākās zāles joprojām piedāvā notiesāto labošanu un pāraudzināšanu, neraugoties uz to, ka labošanas darbu kolonijas kā tiesiskie institūti nepastāv nu jau četrpadsmit gadus. Līdz ar to brīvības atņemšanas soda izpildes sistēma šobrīd atgādina ķirurgu, kam uzdots ar āmuru veikt sarežģītu operāciju. Šādā situācijā sekmīgu rezultātu varētu prognozēt tikai nepamatota optimisma pārņemtais.

Koncepcija ir dokuments, kas ļauj vienoties par jauna tiesību akta projekta būtību. Šādas funkcijas tai piešķir Ministru kabineta kārtības rullis (Ministru kabineta 2002. gada 12. marta noteikumi Nr. 111). Taču resocializācijas koncepcija kriminālsodu izpildes arēnā ienāk ne tikai ar minēto pilnvarojumu, bet arī ar jaunu filozofiju un zinātnisko pamatojumu.

Praktiskā zinātne - laiks pievienoties

Līdz šim par notiesātā spējām dzīvot likumpaklausīgu dzīvi pēc atbrīvošanas tika spriests galvenokārt pēc viņa uzvedības brīvības atņemšanas iestādē. Plašāk izmantotie korekcijas līdzekļi šādā situācijā bija disciplinārsodi. Neformāli brīvības atņemšanas soda speciālās prevencijas uzdevuma izpildes efektivitāte pēdējā gada laikā tiek vērtēta arī pēc notiesātā aktivitātes soda izciešanas laikā - viņa izrādītās un realizētās vēlmes iesaistīties izglītības un sabiedriski lietderīgas nodarbināšanas pasākumos. [3]

Līdz ar to tikai nesen ar jaunu saturu sākusi aizpildīties niša, kas savulaik atbrīvojās, sabrūkot padomju varas gadiem raksturīgajiem ideāliem. Un nozīmīgs solis šīs nišas aizpildīšanai ir jau minētā koncepcija.

Tās pamatideja balstās uz trim pīlāriem: notiesātā riska un vajadzību noteikšanu, plānošanu, kā arī resocializācijas līdzekļu piemērošanu. Jau ar to vien Latvijas brīvības atņemšanas soda izpildes sistēma izvēlējusies pieslieties to valstu blokam, kas darbā ar notiesātajiem izmanto metodes, kuras pētniecības laukā atzītas par vislabāko praksi. Attīstītajās mūsdienu kriminālsodu izpildes sistēmās praktiķi šīs metodes pazīst ar apvienojošu nosaukumu "What Works". [4]

Šo apzīmējumu 1996. gadā publicētajā metaanalīzē ieviesa Ņūbransvikas (ASV) universitātes profesors Pols Gendro (Paul Gendreau) kopā ar kolēģu grupu, kura veica pētījumu par pieaugušo likumpārkāpēju recidīva riska faktoriem. [5] Tūkstošiem likumpārkāpēju izpēte liecināja, ka svarīgākie recidīva riska faktori ir antisociāls atbalsts, uzvedības priekšvēsture, antisociāla - impulsīva un egocentriska - personība, kā arī antisociālas attieksmes - pašapgūtas vērtības, kas atbalsta noziedzīgu uzvedību. Trīs no šiem riska faktoriem, izņemot uzvedības priekšvēsturi, ir dinamiski - tādi, kurus iespējams mainīt. Kā redzams, starp šiem galvenajiem faktoriem "tīrā veidā" nav to, kurus tradicionāli pieņemts uzskatīt par svarīgākajiem Latvijā - notiesātā disciplīna soda izciešanas laikā, izglītības līmenis un darba prasmes.

Tieši riska faktori ir jautājumi, kas tiek iztirzāti, mēģinot izskaidrot cilvēka noziedzīgo rīcību. Resocializācijas koncepcija piedāvā Latvijas brīvības atņemšanas iestādēs beidzot ieviest riska un vajadzību novērtēšanu, kas, balstoties uz empīriskiem datiem, palīdzēs prognozēt notiesātā uzvedību nākotnē. Novērtēšanas laikā notiesātie tiks diferencēti pēc riska pakāpes un viņiem tiks piemeklēta piemērotākā terapija resocializācijas līdzekļu veidā. Tas ļaus izslēgt līdzekļu ieguldīšanu pasākumos, kuriem nav pozitīvas ietekmes uz notiesātā noziedzīgo uzvedību un kuri līdz ar to neatbilst sabiedrības interesei pēc soda izciešanas saņemt atpakaļ personu, kas to vairs neapdraud.

Ar riska līmeņa mazināšanu tiks sasaistīta arī notiesātā virzība pa soda progresīvās izpildes sistēmas kāpnēm līdz pat nosacītai pirmstermiņa atbrīvošanai. Šāda nostādne palīdzēs izmantot minēto sistēmu kā efektīvu līdzekli, stimulējot notiesātā vēlmi iesaistīties resocializācijā. Tā palīdzēs ierobežot gadījumus, kuros notiesātais bez pozitīvām riska līmeņa izmaiņām tiek atbrīvots nosacīti pirms termiņa.

Koncepcija piedāvā darbā ar notiesātajiem iesaistīt attiecīgu skaitu sociālos darbiniekus un psihologus, kuru klātbūtnei brīvības atņemšanas iestādēs vēl joprojām ir gluži vai gadījuma raksturs. Notiesātajiem koncepcija piedāvā sociālās rehabilitācijas, kā arī sociālās uzvedības korekcijas līdzekļus. Sociālās rehabilitācijas līdzekļi ir izglītošana, sabiedriski lietderīga nodarbināšana, brīvā laika organizēšana, kā arī sadzīves prasmju attīstīšana. Sociālās uzvedības korekcijas līdzekļi - motivēšana, kā arī darbs ar riska mērķgrupām. Līdzīgas sistēmas pastāv daudzu valstu brīvības atņemšanas soda izpildes organizācijās. Tās vieno kopīga izpratne par kriminālsodu uzdevumiem, kā arī teorētiskā bāze. Par progresīvāko pasaulē tiek atzīta strukturēta pieeja ar kognitīvi biheiviorālu terapiju, kuras uzdevums ir panākt izmaiņas likumpārkāpēja uzvedībā.

Starta šāviena gaidās...

Ārvalstīs viens no tematiem, kurā iespējams sastapt sarunu biedrus vai ikkatrā ieslodzījuma vietā, ir recidīva mazināšanas efektivitāti apliecinājusī programma "Cognitive Skills", kas veidota, pamatojoties uz jau minēto terapiju. [6] Kopš pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidus tā ir populāra Kanādā un ASV, kā arī Lielbritānijā un visās Skandināvijas valstīs, Spānijā, Vācijā, Austrālijā un Jaunzēlandē. Šīs programmas ieviešana tiek plānota arī Ķīnā. Aptuveni astoņus gadus šī metodika pieejama arī Latvijā, taču arvien trūcis līdzekļu tās ieviešanai.

Koncepcija piedāvā precīzus budžeta aprēķinus resocializācijas sistēmas, tajā skaitā arī efektīvai programmas ieviešanai, Latvijas brīvības atņemšanas iestādēs. Taču Ministru kabinets ir lēmis, ka programmas īstenošana 2009. gadā nodrošināma no piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem. Saistībā ar minēto lēmumu tieslietu ministram Gaidim Bērziņam nācās atzīmēt, ka šī koncepcija ir tikai vadlīnijas un šā brīža taupības režīmā notiesāto resocializācijai naudas nebūs pietiekami. [7] Līdz ar to šajā laikā resocializācijas attīstība, visticamāk, saglabāsies līdzšinējā līmenī. Pilnībā respektējot taupības režīma apstākļus, atliek cerēt, ka valsts ekonomiskās grūtības nav tikai aizbildinājums un ka kādā jaukā dienā nepieciešamais finansējums tiks piešķirts. Jo sabiedrībai ir tiesības cerēt uz valsts drošības garantijām un bērna nāve no recidīvista rokas nav attaisnojama ar ekonomiskām grūtībām.

______________

[1] Pieņemta 09.01.2009. ar Ministru kabineta rīkojumu Nr. 7. Tajā sniegta resocializācijas definīcija. Resocializācija ir pasākumu kopums soda izciešanas laikā, kas veicina notiesātā spēju iekļauties sabiedrības noteiktajās normās un neizdarīt noziedzīgus nodarījumus pēc atgriešanās no soda izciešanas vietas. Pieejams: http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=2892

[2] Laila Pakalniņa. Nelaime, kas brēc. Diena, 2008, 2. sept. Pieejams: http://www.diena.lv/lat/politics/dienas_komentari/laila-pakalnina-nelaime-kas-brec

[3] Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 1. pantu kriminālsodu izpildes uzdevums ir nodrošināt notiesātās personas sodīšanu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu saskaņā ar šajā kodeksā noteiktajiem kriminālsodu izpildes pamatprincipiem, kā arī panākt, lai notiesātais (speciālā noziedzības prevencija) un citas personas (vispārējā noziedzības prevencija) pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Pieejams: http://www.likumi.lv/doc.php?id=90218

[4] "Kas darbojas" (angļu val.).

[5] P. Gendreau, T. Little, C. Goggin. A Meta - analysis of the Predictors of Adult Offender Recidivism: What Works? Criminology, Volume 34, Issue 4, Pp. 575-608, The American Society of Criminology, 1996. Pieejams: http://www3.interscience.wiley.com/journal/119199743/abstract?CRETRY=1&SRETRY=0

[6] Latvijā šo programmu iecerēts adaptēt ar nosaukumu "Domāšanas prasmes".

[7] Bezdarbs sāk valdīt arī aiz cietuma mūriem. Diena, 2009, 9. janv. Pieejams: http://www.diena.lv/lat/politics/sabiedriba/bezdarbs-sak-valdit-ari-aiz-cietuma-muriem