Mana jaunā bloga adrese ir šī:
http://marisluste.wordpress.com/
1906.gadā pirmo reizi tika publicēts amerikāņu rakstnieka O.Henrija stāsts „Kruķis un korālis”. Rakstnieks vēsta par bezpajumtnieku Sopiju, kurš cenšas nokļūt cietumā lai pārziemotu. No sižeta tehnoloģijas viedokļa šo paņēmienu mēdz dēvēt par „lomu maiņu” – antivaronis stāsta gaitā kļūst par tādu kā Pelnrušķīti, kura ar savām ciešanām izpelnās apbalvojumu. Sopija gadījumā apbalvojums šķiet neloģisks – cietums. Taču ekonomiskā krīze stāstu padarījusi gluži ticamu.
Mēdz teikt, ka brīvība ir kā gaiss – ikdienā cilvēki to nemana, taču tās trūkumu uzreiz sajūt. Visplašākajā, filozofiskajā nozīmē brīvība ir cilvēka spēja darboties saskaņā ar savām interesēm un mērķiem. Viens no ASV Neatkarības deklarācijas autoriem Tomass Džefersons brīvību uzskatīja par dabas dāvanu, kas bērnam tiek pasniegta piedzimstot.
Juridiskajā literatūrā brīvības ir tiesībām identiska cilvēktiesību kategorija. Starp tām minama pārvietošanās brīvība, kā arī personas brīvība, kas apzīmē fiziskās pārvietošanās brīvību šaurākā nozīmē.
Personas tiesības uz brīvību ir vienas no senākajām pamattiesībām. Tās iekļautas jau Lielajā brīvības hartā – pirmajā ievērības cienīgajā cilvēktiesību dokumentā, kuru 13.gadsimta sākumā izdeva Anglijas karalis Džons Bezzemis. Atspoguļojumu tās radušas ANO Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā, kā arī valstu konstitūcijās - atņemt vai ierobežot brīvību drīkst tikai saskaņā ar likumu.
Taču Sopijs bija gatavs savas pamattiesības iemainīt pret regulārām ēdienreizēm. Pat neraugoties uz to, ka šīs priekšrocības parasti pastāv tikai komplektā ar „cietuma sindromu”. Tā izpausmes ir aizkaitināmība, spriedze, apātija un pasivitāte darbībās, neticība saviem spēkiem un nospiestība, ko izraisa ilgas pēc brīvības, bezcerīgums, sociālā izolācija un vainas apziņa. Ieslodzītais cauru diennakti atrodas cilvēkos un zaudē robežu starp publisko un privāto dzīvi, dalot ar apkārtējiem pat intīmākos brīžus. Viņš nedrīkst vairīties no uzraudzības, ļaujoties publiskās dzīves izraisītajai reakcijai ko sociologs Ērvings Gofmans dēvēja par „nomaļo vietu” meklējumiem. Ieslodzītais spiests pastāvīgi kontrolēt savu izturēšanos un apvaldīt emocijas.
To visu Sopijs bija gatavs paciest. Iespējams viņš cerēja uz sekmīgu adaptāciju šajā vidē, kas ir vienīgās zāles „cietuma sindroma” ārstēšanai. Taču cietuma videi un subkultūrai ir maz kopīga ar normālu sabiedrību. Dzīvojot stingras reglamentācijas apstākļos ieslodzītais no sabiedrības attālinās vēl vairāk un atgriežoties sabiedrībā ir spiests iziet vēl sāpīgāku adaptācijas kursu. Neveiksmes sekas – atkārtots noziegums, jauni cietušie, atgriešanās aiz restēm.
Sopijs bija bezatbildīgs klaidonis un nelauzīja galvu par to, ka tādiem kā viņam cietuma maize nemaz nepienākas. Turklāt viņš nepazina stigmatizācijas teoriju - ka reiz piekārtā sliktā puiša „birka” turpmākajā dzīvē prasīs no viņa atbilstību šai lomai.
Gadījuma cilvēkiem cietumā nav ko meklēt. Pirms simts gadiem Vinstons Čērčils britu parlamenta debatēs par cietumu likumprojektu atzīmēja, ka katru reizi, kad cilvēks pirmoreiz nonāk cietumā, vienlīdz cieš kā viņš, tā arī valsts. Tādēļ nepieciešami līdzekļi, lai cietumos nonāktu pēc iespējas mazāk ļaužu.
Tiesa, droši dati par trūkuma ietekmi uz noziedzību nav pieejami. Kriminālā statistika par noziedznieku materiālo stāvokli klusē. Kriminologi pētījuši noziedzības dinamiku neražas un bada, kā arī pirmās nepieciešamības preču cenu kāpuma un krituma gados. Un pat saskatot krīžu un noziedzības pieauguma savstarpējās sakarības, minēto statistikas nepilnību dēļ nav varējuši apgalvot, ka pie vainas ir tieši trūcīgie iedzīvotāji. Taču tā kā turīgo iedzīvotāju loks nav tik liels lai varētu redzami ietekmēt noziedzības līmeni, secinājumi tālu nav jāmeklē.
Acīmredzot ierastie noziedzības mazināšanas līdzekļi krīzes laikā nav pietiekami efektīvi. Saskaņā ar Valsts policijas datiem, 2009. gada pirmajos septiņos mēnešos policijā saņemti ap 96 000 iedzīvotāju iesniegumi par dažādiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tas ir par 7% vairāk nekā analoģiskā laika periodā gadu iepriekš. Līdzīgā laikposmā par 10% pieaudzis ieslodzīto skaits. Iespējams – viņu vidū ir tādi, kuri citos ekonomiskajos apstākļos būtu dzīvojuši godīgi. Varbūt pat Sopija sekotāji.
Krievu anarhisma teorētiķis Pjotrs Kropotkins bija novērojis, ka Rietumvalstīs ļaudis brīvību vērtē augstāk par labklājību. Iespējams arī mēs, Latvijā, ar laiku iemantosim brīvības patiesās vērtības apziņu. Atliek piekrist austriešu filozofam Frīdriham fon Hajekam - civilizācijas izaugsme balstās brīvībā, kas nav tikai atsevišķa vērtība, bet gan visu morālo vērtību avots un priekšnoteikums.
Neraugoties uz ekonomisko krīzi, mums joprojām pieder brīvība. Tātad mums ir pamats ticēt izaugsmei. Atminēsimies Latvijas Valsts prezidenta uzrunu Vecgada vakarā, kurā valsts pirmā amatpersona Latvijas tautai uzsvēra nepieciešamību apzināties savu iekšējo brīvību. Būt brīviem savā izvēlē, domās un darbībā. Lai šie vārdi mums šogad kalpo par atgādinājumu tam, ka mēs paši esam sava ceļa gājēji, laimes kalēji un grūtību pārvarētāji. Ka mums nav tiesību izniekot vērtību, kura mums katram ielikta jau šūpulī.
