"Soft power" projekts Latvijā - ar ko tas beigsies?

svētdiena, 2010. gada 21. februāris


Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

Arvien biežāk mani piemeklē biedējoša atskārsme. Matrjoškas suvenīru veikalu logos, kuras mums ienes mazliet naudas, bet tūristiem – Krievijas eksotiku bez vīzu formēšanas peripetijām. Kaimiņzemes karogi aiz mašīnu vējstikliem, kuru skaits pieaug proporcionāli vietējās ekonomikas kritumam.
Visvairāk uztrauc mediji. Informācija, kura nemanāmi iesūcas iedzīvotāju prātos. Mērķtiecīga un gudra ārvalsts darbība, kas darbojas efektīvāk kā kāpurķēdes ielās. Vietējo TV kanālu gādīgi retranslētie populārās pseidokultūras darboņi pamazām kļūst par prevalējošo spēku. Un nekāds „negribi – neskaties” vairs nesanāks, ja negribi izgāzties vidusmēra letiņu „Jaunā Viļņa” formāta diskusijās. Vai atzīties, ka nezini kā sokas tautas elkiem, kas impēriski kontinentālajā (!) līgā vicina nūjas kaut kur starp Čeļabinsku un Balašihu vai Vienotās basketbola līgas spēlē viesojas Kazaņā. Regulāros kastingos „nomakšķerēti” svešzemju slavas minūtes tīkotāji piedalās Krievijas TV šovos. Un tiek pieteikti kā Rīgas, Jūrmalas utt. pārstāvji, it kā Rīga, Tambova vai Penza jau piederētu vienai valstij.
Teiksiet – sīkumi? Nepiekritīšu.

Austrumeiropas politikas pētījumu centrs pēc SFL pasūtījuma nule pabeidzis pētījumu „Krievijas ārpolitikas „humanitārā dimensija””. Ar centra izpilddirektora interviju var iepazīties šeit:
http://www2.la.lv/lat/latvijas_avize/jaunakaja_numura/intervija/?doc=68478

Krievijas modernā ārpolitika Eiropā, savā humanitārajā dimensijā ir elementārs „Soft power” (maigā spēka) projekts. ASV sabiedrisko attiecību vēsture pazīst virkni sekmīgu maigo projektu. Dziļākajā būtībā tas ir process, kura mērķis ir svešā valstī nodot varu „saviem cilvēkiem”. Tā mehānisms ir sekojošs – vietējā elitē tiek atrasti ietekmes aģenti. Pēc tam tiek pārņemti mēdiji. Turpinājumā tiek radīts NVO un fondu tīkls un nodrošināts finansējums. Kā redzam – Latvija šobrīd atrodas jau trešajā etapā.

Šķiet dīvaini, ka mēs tikai miglaini nojaušam par tāda stratēģiskā plāna esamību, ko kaimiņi nebūt neslēpj. Lūk, fragments no Krievijas Ārlietu ministrijas mājas lapā publicētā ārpolitikas apskata:
„Культура должна стать действенным инструментом обеспечения внешнеполитических и экономических интересов нашей страны, формирования ее позитивного образа в мире. Об этом свидетельствует опыт ведущих мировых держав, которые рассматривают данное направление как один из элементов “мягкой силы” и для достижения своих целей задействуют значительные кадровые, финансовые и информационные ресурсы”.

(ar pilnu tekstu var iepazīties šeit: http://www.ln.mid.ru/brp_4.nsf/sps/3647DA97748A106…)

Iespējams, mēs izturēsim, ja Busulis reiz dziedās tikai Jevtušenko tekstiem vai mūsu labākie akadēmiskie mūziķi turpmāk atskaņos tikai Prokofjeva simfoniskās pasakas. Taču mēs nezinām, ar ko šie procesi beigsies. Vienīgā iespēja - Rietumu pretspēka "ievilkšana" līdzsvara nodrošināšanai.

Māris Luste: Nacionālā drošība - galēja saasinājuma stāvoklis

Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

(Pirmpublikācija - PS laikraksta "Baltā Vārna" 2010.gada janvāra/februāra numurā)



Vai jūtaties drošībā? Šo sajūtu rada stabilitāte un ticība rītdienai. Drošība, kas Abrahama Maslova vajadzību piramīdā ieņem otru svarīgāko vietu aiz fizioloģiskajām pamatvajadzībām, ir sveša vairumam Latvijas iedzīvotāju.
Sabiedrībai nav nepieciešama dekoratīva, pretrunu pilna drošības politika. Tai nepieciešama drošības politika, kurā akcenti salikti pareizajās vietās. Arī krīzes laikā.

Teorijā mēdz izšķirt divus nacionālās drošības prioritāšu līmeņus. Pirmais saistīts ar draudiem, otrs – ar bīstamību. Draudi liecina, ka nacionālā drošība nonākusi galēja saasinājuma stāvoklī. Bīstamības gadījumā kaitējums nacionālajām interesēm vēl ir tikai potenciāls.

Ne retāk kā reizi sasaukumā Saeima apstiprina Nacionālās drošības koncepciju. Šis dokuments nosaka nacionālās drošības apdraudējumu novēršanas prioritātes. Tās ir – ārpolitika, terorisms un kritiskā infrastruktūra, ekonomiskā drošība, valsts militārā aizsardzība, sabiedrības integrācija un sociālā vide, robežu kontrole un migrācija, noziedzība, vides riski, katastrofu novēršana un pārvarēšana. Kā redzams, uzmanība tiek pievērsta tikai draudiem, ne bīstamībai. Aizdomas, ka izvēle labprātāk tiek dota cīņai ar sekām, ne cēloņiem, apstiprina Saeimas Nacionālās drošības komisijas darbs pie jauna nacionālās drošības rīcības plāna, kas tiek izstrādāts balstoties koncepcijā. Pieejamā informācija liecina, ka plānā tiks akcentēta drošības un citu dienestu koordinēta rīcība dažādu sociālo un ekonomisko iemeslu radītu nemieru izcelšanās gadījumos.1 Jāšaubās, ka nostādot galvenā draudu avota lomā sociāli neaizsargātākos iedzīvotājus Latvijā tiks iedibināts drošības stāvoklis, kuru Nacionālās drošības likuma 1.pants skaidro kā valsts un sabiedrības sadarbības rezultātā sasniegtas valsts neatkarības, tās konstitucionālās iekārtas un teritoriālās integritātes, sabiedrības brīvas attīstības perspektīvas, labklājības un stabilitātes garantijas.

Neraugoties uz apdraudējumu uzskaitījumu, koncepcijā pausts, ka pēdējo gadu laikā Latvijas ārējās un iekšējās drošības vidē notikušas pozitīvas pārmaiņas. Ar šo koncepcija atgādina lādzīgu āpsi, kurš snauž ziemas miegu un nemana kā pieaug smagu un sevišķi smagu noziegumu skaits, strauji pildās ieslodzījuma vietas, budžeta deficīta un ārējā parāda jomā rūk ekonomikas stabilitāte, bet viņa miga pamazām tiek ievilkta kaimiņu lāča kultūras telpā.

PS Drošības un kārtības darba grupa šobrīd spēkus koncentrē sabiedriskās drošības jomā, kas saistīta ar nacionālās drošības prioritāti – noziedzības apdraudējumu novēršanu. Kopējais nacionālās drošības jautājumu loks ir tik plašs, ka daļa jautājumu risināmi dialogā ar citām darba grupām. Mēs strādājam potenciālā kaitējuma paredzēšanas līmenī, tādēļ uzmanības centrā ir noziedzības prevencija, jeb profilakse. Tās aktualitāte īpaši pieaugusi laikā, kad tiesībsargājošās institūcijas spiestas ierobežot savu kapacitāti – policiju skārusi štatu samazināšana, Valsts probācijas dienestam atceltas vairākas funkcijas.

Ne tikai krīzes, bet arī standarta apstākļos prevencijas slogu līdz ar tiesībsargājošajām institūcijām dala sabiedrība. 1990.gadā Apvienotās Karalistes tieslietu ministrija ANO vajadzībām izstrādāja vadlīnijas noziedzības prevencijas nodrošināšanai. Tikai viens no četriem prevencijas virzieniem tajā tiek atvēlēts tiesībsargājošajām institūcijām. Darba grupa par savas darbības prioritāti izvēlējusies virzienu, kas saistīts ar sabiedrības iesaisti prevencijā. Esam iecerējuši ne tikai programmatiskus formulējumus, bet arī praktiskus pasākumus.
Viena no prevencijas aktivitātēm ir iedzīvotāju patrulēšana. Sadarbībā ar biedrību „Vecāki Rīgai” izstrādātas vecāku aptaujas veidlapas, kas tiks izplatītas Rīgas izglītības iestādēs. Rezultātā plānots veicināt vecāku patruļu sistēmu Rīgas apkaimēs ar zemāko iedzīvotāju drošumspēju.2 Organizatoriski patruļas koncentrēsies ap apkaimes izglītības iestādi un sadarbosies ar pašvaldības policiju. Tā kā šīm aktivitātēm nepieciešami papildu līdzekļi, darba grupa konceptuāli atbalsta to piesaisti no Rīgas Sabiedriskās kārtības uzturēšanas fonda. Nākotnē patruļu sistēmā varētu tikt iesaistītas arī citas iedzīvotāju kategorijas, ne tikai vecāki.
Sadarbībā ar ekspertiem, plānojam pievērsties arī „kaimiņu drošība” tipa aktivitāšu veicināšanai, kuru mērķis ir mazināt ielaušanās skaitu mājokļos un citus mantiskos noziegumus.
Izglītības iestāžu resursu plānots izmantot veicinot informatīvo darbu ar skolēniem. Esam uzsākuši dialogu ar biedrību „Sabiedrība un Drošība” par tās pieredzi informējot bērnus par noziedzības riskiem un tiesībsargājošo institūciju darbību.

Svarīgu vietu prevencijā ieņem starpnozaru sadarbība. Šāds darbs ļauj rīkoties koordinēti un sasniegt augstāku darba efektivitāti. Šobrīd tiek apkopota informācija par lietderīgām iniciatīvām reģionos.
Kaut arī darba grupa pulcējas Rīgā, netiek piemirsts, ka PS ir reģionos sakņota partija. Mēs esam ieinteresēti lai pozitīvā pieredze sasniegtu pēc iespējas plašāku sabiedrības loku. PS reģionālās nodaļas ir aicinātas ne tikai atsaukties darba grupas iniciatīvām, bet nākt klajā ar pozitīvo pieredzi attiecīgajā reģionā. Pirmais jautājums, kurā darba grupa aicinās nodaļas sniegt atbalstu ir vecāku patruļu attīstība citās pilsētās un novados. Turpmāk pēc līdzīga scenārija plānots izplatīt arī citas iniciatīvas. Vienlaikus mēs aicinām atsaukties PS biedrus un atbalstītājus reģionos, kuri ieinteresēti un spēj sniegt ieguldījumu dažādu nacionālās drošības jautājumu risināšanai.

Māris Luste: Notiesāto personu resocializācija - solis pareizajā virzienā

Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

(Pirmpublikācija portālā www.lv.lv, 29.01.2009.)



Padomju "āmurs" Eiropā vairs nelīdz

Valdība savā šā gada pirmajā sēdē pieņēma "Ar brīvības atņemšanas sodu notiesāto personu resocializācijas koncepciju". [1] Šis nav tikai kārtējais dokuments rīcībai noteiktas problēmas risināšanā. Šis ir dokuments, kas paredz kardinālas pārmaiņas brīvības atņemšanas soda izpildē.

Aizvadītajā gadā Latviju satricināja virkne šausminošu noziegumu, kurus pastrādāja agrāk tiesāti cilvēki. Šajā sakarā Laila Pakalniņa laikrakstā "Diena" publicētajā rakstā pauda it kā pašsaprotamu tēzi, ka "ar izlaišanu brīvībā pēc piespriestā soda izciešanas, valsts ik reizes akceptē, ka šis cilvēks sabiedrību (un bērnus tajā skaitā) vairs neapdraud". [2.] Taču - vai tā ir?

Šobrīd Latvijā ir spēkā vairs tikai divi padomju varas gados pieņemtie likumi. Senākais no tiem ir 1970. gada 23. decembrī pieņemtais Latvijas Sodu izpildes kodekss. Neraugoties uz teju diviem desmitiem grozījumu, kas veikti pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, šis likumu "vectētiņš" savu pamata būtību nav mainījis - tas kriminālsodu izpildes institūcijām piedāvā padomju sabiedrībā akceptētām metodēm gatavot notiesātās personas dzīvei valstī ar pavisam atšķirīgu tiesisko un sociālo fonu - demokrātiskā Latvijas Republikā. Kodekss kā efektīvākās zāles joprojām piedāvā notiesāto labošanu un pāraudzināšanu, neraugoties uz to, ka labošanas darbu kolonijas kā tiesiskie institūti nepastāv nu jau četrpadsmit gadus. Līdz ar to brīvības atņemšanas soda izpildes sistēma šobrīd atgādina ķirurgu, kam uzdots ar āmuru veikt sarežģītu operāciju. Šādā situācijā sekmīgu rezultātu varētu prognozēt tikai nepamatota optimisma pārņemtais.

Koncepcija ir dokuments, kas ļauj vienoties par jauna tiesību akta projekta būtību. Šādas funkcijas tai piešķir Ministru kabineta kārtības rullis (Ministru kabineta 2002. gada 12. marta noteikumi Nr. 111). Taču resocializācijas koncepcija kriminālsodu izpildes arēnā ienāk ne tikai ar minēto pilnvarojumu, bet arī ar jaunu filozofiju un zinātnisko pamatojumu.

Praktiskā zinātne - laiks pievienoties

Līdz šim par notiesātā spējām dzīvot likumpaklausīgu dzīvi pēc atbrīvošanas tika spriests galvenokārt pēc viņa uzvedības brīvības atņemšanas iestādē. Plašāk izmantotie korekcijas līdzekļi šādā situācijā bija disciplinārsodi. Neformāli brīvības atņemšanas soda speciālās prevencijas uzdevuma izpildes efektivitāte pēdējā gada laikā tiek vērtēta arī pēc notiesātā aktivitātes soda izciešanas laikā - viņa izrādītās un realizētās vēlmes iesaistīties izglītības un sabiedriski lietderīgas nodarbināšanas pasākumos. [3]

Līdz ar to tikai nesen ar jaunu saturu sākusi aizpildīties niša, kas savulaik atbrīvojās, sabrūkot padomju varas gadiem raksturīgajiem ideāliem. Un nozīmīgs solis šīs nišas aizpildīšanai ir jau minētā koncepcija.

Tās pamatideja balstās uz trim pīlāriem: notiesātā riska un vajadzību noteikšanu, plānošanu, kā arī resocializācijas līdzekļu piemērošanu. Jau ar to vien Latvijas brīvības atņemšanas soda izpildes sistēma izvēlējusies pieslieties to valstu blokam, kas darbā ar notiesātajiem izmanto metodes, kuras pētniecības laukā atzītas par vislabāko praksi. Attīstītajās mūsdienu kriminālsodu izpildes sistēmās praktiķi šīs metodes pazīst ar apvienojošu nosaukumu "What Works". [4]

Šo apzīmējumu 1996. gadā publicētajā metaanalīzē ieviesa Ņūbransvikas (ASV) universitātes profesors Pols Gendro (Paul Gendreau) kopā ar kolēģu grupu, kura veica pētījumu par pieaugušo likumpārkāpēju recidīva riska faktoriem. [5] Tūkstošiem likumpārkāpēju izpēte liecināja, ka svarīgākie recidīva riska faktori ir antisociāls atbalsts, uzvedības priekšvēsture, antisociāla - impulsīva un egocentriska - personība, kā arī antisociālas attieksmes - pašapgūtas vērtības, kas atbalsta noziedzīgu uzvedību. Trīs no šiem riska faktoriem, izņemot uzvedības priekšvēsturi, ir dinamiski - tādi, kurus iespējams mainīt. Kā redzams, starp šiem galvenajiem faktoriem "tīrā veidā" nav to, kurus tradicionāli pieņemts uzskatīt par svarīgākajiem Latvijā - notiesātā disciplīna soda izciešanas laikā, izglītības līmenis un darba prasmes.

Tieši riska faktori ir jautājumi, kas tiek iztirzāti, mēģinot izskaidrot cilvēka noziedzīgo rīcību. Resocializācijas koncepcija piedāvā Latvijas brīvības atņemšanas iestādēs beidzot ieviest riska un vajadzību novērtēšanu, kas, balstoties uz empīriskiem datiem, palīdzēs prognozēt notiesātā uzvedību nākotnē. Novērtēšanas laikā notiesātie tiks diferencēti pēc riska pakāpes un viņiem tiks piemeklēta piemērotākā terapija resocializācijas līdzekļu veidā. Tas ļaus izslēgt līdzekļu ieguldīšanu pasākumos, kuriem nav pozitīvas ietekmes uz notiesātā noziedzīgo uzvedību un kuri līdz ar to neatbilst sabiedrības interesei pēc soda izciešanas saņemt atpakaļ personu, kas to vairs neapdraud.

Ar riska līmeņa mazināšanu tiks sasaistīta arī notiesātā virzība pa soda progresīvās izpildes sistēmas kāpnēm līdz pat nosacītai pirmstermiņa atbrīvošanai. Šāda nostādne palīdzēs izmantot minēto sistēmu kā efektīvu līdzekli, stimulējot notiesātā vēlmi iesaistīties resocializācijā. Tā palīdzēs ierobežot gadījumus, kuros notiesātais bez pozitīvām riska līmeņa izmaiņām tiek atbrīvots nosacīti pirms termiņa.

Koncepcija piedāvā darbā ar notiesātajiem iesaistīt attiecīgu skaitu sociālos darbiniekus un psihologus, kuru klātbūtnei brīvības atņemšanas iestādēs vēl joprojām ir gluži vai gadījuma raksturs. Notiesātajiem koncepcija piedāvā sociālās rehabilitācijas, kā arī sociālās uzvedības korekcijas līdzekļus. Sociālās rehabilitācijas līdzekļi ir izglītošana, sabiedriski lietderīga nodarbināšana, brīvā laika organizēšana, kā arī sadzīves prasmju attīstīšana. Sociālās uzvedības korekcijas līdzekļi - motivēšana, kā arī darbs ar riska mērķgrupām. Līdzīgas sistēmas pastāv daudzu valstu brīvības atņemšanas soda izpildes organizācijās. Tās vieno kopīga izpratne par kriminālsodu uzdevumiem, kā arī teorētiskā bāze. Par progresīvāko pasaulē tiek atzīta strukturēta pieeja ar kognitīvi biheiviorālu terapiju, kuras uzdevums ir panākt izmaiņas likumpārkāpēja uzvedībā.

Starta šāviena gaidās...

Ārvalstīs viens no tematiem, kurā iespējams sastapt sarunu biedrus vai ikkatrā ieslodzījuma vietā, ir recidīva mazināšanas efektivitāti apliecinājusī programma "Cognitive Skills", kas veidota, pamatojoties uz jau minēto terapiju. [6] Kopš pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidus tā ir populāra Kanādā un ASV, kā arī Lielbritānijā un visās Skandināvijas valstīs, Spānijā, Vācijā, Austrālijā un Jaunzēlandē. Šīs programmas ieviešana tiek plānota arī Ķīnā. Aptuveni astoņus gadus šī metodika pieejama arī Latvijā, taču arvien trūcis līdzekļu tās ieviešanai.

Koncepcija piedāvā precīzus budžeta aprēķinus resocializācijas sistēmas, tajā skaitā arī efektīvai programmas ieviešanai, Latvijas brīvības atņemšanas iestādēs. Taču Ministru kabinets ir lēmis, ka programmas īstenošana 2009. gadā nodrošināma no piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem. Saistībā ar minēto lēmumu tieslietu ministram Gaidim Bērziņam nācās atzīmēt, ka šī koncepcija ir tikai vadlīnijas un šā brīža taupības režīmā notiesāto resocializācijai naudas nebūs pietiekami. [7] Līdz ar to šajā laikā resocializācijas attīstība, visticamāk, saglabāsies līdzšinējā līmenī. Pilnībā respektējot taupības režīma apstākļus, atliek cerēt, ka valsts ekonomiskās grūtības nav tikai aizbildinājums un ka kādā jaukā dienā nepieciešamais finansējums tiks piešķirts. Jo sabiedrībai ir tiesības cerēt uz valsts drošības garantijām un bērna nāve no recidīvista rokas nav attaisnojama ar ekonomiskām grūtībām.

______________

[1] Pieņemta 09.01.2009. ar Ministru kabineta rīkojumu Nr. 7. Tajā sniegta resocializācijas definīcija. Resocializācija ir pasākumu kopums soda izciešanas laikā, kas veicina notiesātā spēju iekļauties sabiedrības noteiktajās normās un neizdarīt noziedzīgus nodarījumus pēc atgriešanās no soda izciešanas vietas. Pieejams: http://polsis.mk.gov.lv/view.do?id=2892

[2] Laila Pakalniņa. Nelaime, kas brēc. Diena, 2008, 2. sept. Pieejams: http://www.diena.lv/lat/politics/dienas_komentari/laila-pakalnina-nelaime-kas-brec

[3] Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 1. pantu kriminālsodu izpildes uzdevums ir nodrošināt notiesātās personas sodīšanu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu saskaņā ar šajā kodeksā noteiktajiem kriminālsodu izpildes pamatprincipiem, kā arī panākt, lai notiesātais (speciālā noziedzības prevencija) un citas personas (vispārējā noziedzības prevencija) pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas. Pieejams: http://www.likumi.lv/doc.php?id=90218

[4] "Kas darbojas" (angļu val.).

[5] P. Gendreau, T. Little, C. Goggin. A Meta - analysis of the Predictors of Adult Offender Recidivism: What Works? Criminology, Volume 34, Issue 4, Pp. 575-608, The American Society of Criminology, 1996. Pieejams: http://www3.interscience.wiley.com/journal/119199743/abstract?CRETRY=1&SRETRY=0

[6] Latvijā šo programmu iecerēts adaptēt ar nosaukumu "Domāšanas prasmes".

[7] Bezdarbs sāk valdīt arī aiz cietuma mūriem. Diena, 2009, 9. janv. Pieejams: http://www.diena.lv/lat/politics/sabiedriba/bezdarbs-sak-valdit-ari-aiz-cietuma-muriem

Māris Luste: Ieslodzīto resocializācijas "būt vai nebūt"

sestdiena, 2010. gada 20. februāris

Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

(Pirmpublikācija portālā www.delfi.lv, 17.08.2006.)



Pēdējos mēnešos masu informācijas līdzekļi sabiedrības uzmanību arvien biežāk pievērš ieslodzījuma tēmai. Šajā ziņā Latvijas sabiedrība sāk līdzināties apgaismības perioda monarhu galmam, kur spēja orientēties cietumu problēmās tika uzskatīta par "labo toni".

Dažādos laikmetos un valsts iekārtās cietumu problēmu risinājumam tika meklēta atšķirīga pieeja. Cietumzinātnes pamatlicēji jau astoņpadsmitā gadsimta nogalē nonāca pie secinājuma, ka ar soda spēku vien nav iespējams pozitīvi mainīt noziedznieka raksturu un sabiedrībā sāka kultivēt ieslodzīto resocializācijas ideju.
Acīmredzot divu gadu simteņu izrādījies par maz, lai resocializācijas ideja iesakņotos arī Latvijas sabiedrības apziņā. Lapojot šodienas preses izdevumus, lasītājam paliek iespaids, ka cietumu pastāvēšanas būtība Latvijā tiek reducēta līdz apsardzes līmenim.

Šādai visnotaļ primitīvai pieejai ir objektīvi iemesli, piemēram - četru ieslodzīto bēgšana no Centrālcietuma, naktī uz šī gada devīto augustu. Tomēr mums visiem nāktos ielāgot, ka ieslodzītais nav tikai potenciāls kustīgais mērķis apsargu raidītajām lodēm un ka apsardze un uzraudzība nebūt nav vienīgās cietumu funkcijas. Ja ieslodzītais izbēg, sabiedrība attopas, ka ir apdraudēta. Mēs sākam apzināties, ka šāds, neviena neuzraudzīts noziedznieks, var nodarīt pāri ikvienam no mums vai mūsu tuviniekiem. Taču apstāklī, ka līdzīgus briesmu darbus var paveikt brīvībā nokļuvis notiesātais, kurš klusītēm izcietis savu sodu līdz beigām, sabiedrība neiedziļinās. Vairums ieslodzīto ir cilvēki ar samilzušām uzvedības problēmām un izteiktu nespēju patstāvīgi funkcionēt modernajā sabiedrībā. Ar apsardzi un uzraudzību pietiek, lai pasargātu sabiedrību no ieslodzītā laikā, kamēr viņš deldē cietuma nāras. Taču, lai iemācītu ieslodzītajam dzīvot, neapdraudot sabiedrību arī pēc atbrīvošanas no cietuma, darbā jāiesaistās psihologiem, sociālajiem darbiniekiem un citiem speciālistiem. Jāattīsta diagnostikas mehānisms, ar kura palīdzību tiktu noskaidroti ieslodzīto noziedzīgās uzvedības cēloņi, jāizstrādā un jāīsteno virkne specifisku programmu, kurās viņi tiktu iesaistīti atbilstoši individuālajām vajadzībām. Jāsekmē ieslodzīto nodarbināšanas, formālās un neformālās izglītošanas, kā arī lietderīgas brīvā laika pavadīšanas aktivitātes. Un ērtāku laiku par ieslodzījumā pavadāmajiem gadiem, šīm aktivitātēm grūti atrast. Tomēr situācijā, kad cietumos trūkst darbinieku elementāras apsardzes nodrošināšanai, šādas "ekstras" varētu šķist utopiskas. Diemžēl ievērojama sabiedrības daļa pauž klaju nepatiku par cietumu sistēmas attīstības tendencēm, kas vērstas uz šo iestāžu labiekārtošanu un ieslodzītajiem piedāvājamo pakalpojumu spektra paplašināšanu. Šī viedokļa aizstāvji uzskata, ka nav pieļaujams, ka ieslodzītajiem tiek piedāvātas tādas pašas, vai pat plašākas attīstības iespējas kā atsevišķām, citām sociāli atstumtām sabiedrības kategorijām.

Oponējot minētajam viedoklim, vēlos vērst lasītāja uzmanību dažām patiesībām.

Attīstot cietumu sistēmu, galvenās rūpes tiek veltītas nevis ieslodzīto labklājībai, bet gan sabiedrības drošībai, ko vairo pārdomāts un kvalitatīvs darbs ar ieslodzītajiem. Atstājot ieslodzīto tikai apsargu un uzraugu ziņā, nekādi nav iespējams pasargāt potenciālo upuri, ko ieslodzītais pēc atbrīvošanas sastaps pārkāpjot cietuma slieksnim.

Izdodot līdzekļus darbam ar ieslodzītajiem, valsts patiesībā ietaupa – gan uz atkārtotas uzturēšanas rēķina, gan tuvinot ieslodzīto darba tirgum, kurā viņš integrēsies kā nodokļu maksātājs un valsts ekonomiskās izaugsmes veicinātājs, nevis kā tās grāvējs. Ietaupa arī sabiedrība – uz katram nākošajam upurim nodarīto materiālo zaudējumu rēķina, kurus ieslodzītais nespēj atlīdzināt ne ieslodzījuma laikā, ne arī pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma. Ietaupa arī uz upuru un ieslodzīto tuvinieku salauzto likteņu rēķina.

Šim nolūkam, starpministriju darba grupa Tieslietu ministrijas vadībā, šobrīd veic pie politikas plānošanas dokumenta "Notiesāto resocializācijas koncepcija 2007.-2010.gadam" projekta izstrādi. Dokumentā tiks detalizēti atspoguļots resocializācijas mehānisms un meklēti ceļi zinātnē balstīta resocializācijas darba īstenošanai, kvalificētu speciālistu vadībā. Tajā tiks paredzēti priekšnoteikumi darbam, kāds cietumos tiek īstenots citviet Eiropas Savienībā.

Neraugoties uz Latvijas stāžu minētajā valstu kopībā, virknē jomu, mēs joprojām pieticīgi kratāmies pēdējā vagonā, kamēr pat mūsu kaimiņi un nesenie "cīņu biedri" lepni sēž lokomotīvē. Diemžēl izņēmums nav arī cietumi. Semināros, kuros ārvalstu kolēģi lēš par ieslodzīto e-apmācības novitātēm un uzmanības deficīta problēmu ieslodzījumā, Latvijas pārstāvji spiesti drudžaini domāt par to, kā "iemānīt" darbiniekus tukšajos apsardzes torņu posteņos.

Pēc koncepcijas projekta izstrādes un, cerams, arī valdības akcepta, tiks aizpildīta virkne "balto plankumu", kādi pastāv šobrīd. Kā piemēru no apjomīgā trūkumu klāsta varu minēt sociālās rehabilitācijas jēdziena traktējumu Sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu likumā. Saskaņā ar šī likuma 1.pantu, sociālās rehabilitācijas pakalpojums ir pasākumu kopums, kas vērsts uz sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu vai uzlabošanu, lai nodrošinātu sociālā statusa atgūšanu un iekļaušanos sabiedrībā, un ietver sevī pakalpojumus personas dzīvesvietā un sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā vai dzīvesvietā vai sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā. Kā zināms, ieslodzījuma vieta nav ne dzīvesvieta, ne aprūpes institūcija. Līdz ar to, ieslodzītais, tiesību aktos noteiktajā kārtībā, nevar pretendēt uz sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanu. Tajā pat laikā, iespējams, ieslodzītie pieder pie iedzīvotāju kategorijām, kam šie pakalpojumi nepieciešami visvairāk.

Centrālcietuma bēgļi nu ir notverti. Aiz restotajiem logiem atkal iestājies miers. Ministru prezidents uzmanīgi seko informācijai par drošību cietumos. Ceru, ka arī notiesāto resocializācijas koncepcija valdībā tiks uzņemta ar tādu pašu ieinteresētību.

Māris Luste: Par ES līdzekļiem Latvijas cietumos tiek īstenota īpaša pieeja ieslodzīto izglītībai

Mana jaunā bloga adrese ir šī:

http://marisluste.wordpress.com/

(Pirmpublikācija portālā www.delfi.lv, 30.11.2007.)



Eiropas Savienības valstīs nav vietas šaubām par ieslodzīto izglītības nepieciešamību. Par to liecina izvērstās izglītības sistēmas, ar kurām nācies sastapties, apmeklējot cietumus gan Dānijā, Somijā, Nīderlandē, Norvēģijā un Lielbritānijā, gan arī tepat kaimiņos – Igaunijā. Ieslodzītajiem šajās valstīs ir iespējams apgūt zinības, sākot no lasīšanas un rakstīšanas pamatprasmēm un beidzot ar augstāko izglītību.

Domāju, viedoklis, ka sabiedrība no ieslodzīto izglītības gūst vienīgi labumu, netiek apšaubīts arī Latvijā. Ne velti, Latvijas valsts savas attīstības plānā kā vienu no prioritātēm formulējusi nepieciešamību mazināt dažādu iedzīvotāju grupu sociālo atstumtību. Ne velti šis ir viens no virzieniem, kurā atbilstoši Eiropas Savienības vadlīnijām ieguldāmi struktūrfondu līdzekļi.
Vairums personu, kas atbrīvotas no ieslodzījuma, nepārprotami integrējas nevis sabiedrībā, bet gan īpašā, sociāli atstumto iedzīvotāju grupā. Laikā, kad Latvijas darbaspēks aizplūst Rietumeiropas valstu virzienā, bet aizbraukušo vietu pamazām ieņem ārvalstu strādnieki, atbrīvoto personu līdzdalība vietējā darba tirgus procesos ir ierobežota vai pat liegta, neraugoties uz viņu piederību mūsu valstij.

Konkrēta statistika par ieslodzītajiem, kuri, pametot cietuma mūrus nav spējuši pilnvērtīgi integrēties darba tirgū, apkopota netiek. Taču situācijas ilustrēšanai pietiek ar zemāk minētajiem datiem.

Cietumos pastāvīgi atrodas seši ar pusi tūkstoši ieslodzīto. Katru gadu gandrīz trešdaļa tiek atbrīvoti un viņu vietā zem rūtotajām debesīm nonāk apmēram tikpat likumpārkāpēju.

Ieslodzīto vidū izglītības līmenis ir zemāks, kā sabiedrībā caurmērā. Gandrīz ceturtdaļai pieaugušo ieslodzīto nav pamatizglītības. Tas nozīmē, ka ieslodzījuma vietās vienlaicīgi atrodas apmēram pusotrs tūkstotis personu, kuriem nav profesijas ieguvei nepieciešamās bāzes izglītības un, līdz ar to, nav izredžu iegūt darbu.

Stāvokli vēl sarežģītāku padara vairumam ieslodzīto piemītošais sociālo prasmju trūkums.

Līdz ar to šie cilvēki veido sociāli atstumtu iedzīvotāju grupu, kas, nespējot konkurēt darba tirgū, atkal un atkal atgriežas ieslodzījumā.

Kādas ir šīs situācijas sekas?

Nekļūstot par nodokļu maksātājiem, viņi ekonomiskā ieguldījuma vietā nodara vienīgi zaudējumus. Valsts spiesta tērēt līdzekļus, dažkārt gadu desmitiem rūpējoties par vienu un to pašu ieslodzīto pilnu apgādību.

Bez legāla ienākumu avota viņi pēc atbrīvošanas pakļauj sabiedrību noziedzīgam apdraudējumam. Zaudējumi tiek nodarīti cietušajiem, kurus likumpārkāpējs darba trūkuma dēļ nekad nespēs atlīdzināt, kaitējums tiek nodarīts paša likumpārkāpēja tuviniekiem.

Tādēļ ekonomiski daudzkārt izdevīgāk vienu reizi ieguldīt līdzekļus šo personu izglītībā, nekā ilgtermiņā ciest zaudējumus.

Iespēju ieguldīt ieslodzīto izglītībā piedāvā Eiropas Sociālais fonds. Tā līdzekļu piesaistei, pamatojoties uz Latvijas Attīstības plānu 2004.-2006.gadam, Ieslodzījuma vietu pārvalde izstrādājusi projektu "Ieslodzīto pedagoģiskās korekcijas programmu izstrāde, aprobācija un īstenošana". Ar šī projekta palīdzību, kura īstenošana uzsākta 2006.gada oktobrī, Ieslodzījuma vietu pārvalde, caur minētās iedzīvotāju grupas sociālās atstumtības mazināšanu, dod savu artavu Latvijas cilvēkresursu attīstībā un nodarbinātības veicināšanā.

Līdz šim mūsu valstī pedagoģiskā korekcija tika attiecināta tikai uz bērniem. Taču projekta autori un īstenotāji, ticot cilvēka unikālajai spējai mainīties uzskata, ka arī pieaugušajiem, kuri savā izglītībā apstājušies uz bērnības sliekšņa un kuriem ir lasīšanas un rakstīšanas grūtības, nepieciešama pedagoģiskā korekcija.

Uzsākoties projekta aprobācijas periodam, no 2007.gada septembra astoņās ieslodzījuma vietās, Rīgas, Daugavpils, Liepājas, Jelgavas un Jēkabpils pašvaldību izglītības iestāžu spēkiem, ieviestas šim nolūkam izstrādātās vispārējās pamatizglītības pedagoģiskās korekcijas programmas pieaugušajiem. Šīs aktivitātes ļāvušas vispārējā pamatizglītībā iesaistīto pieaugušo ieslodzīto skaitu palielināt par 85 procentiem. Divās no astoņām projektā iesaistītajām ieslodzījuma vietām, pirmo reizi jaunās Latvijas vēsturē, ieslodzītajiem pavērusies iespēja izmantot Satversmē noteiktās tiesības uz izglītību.

Pirmo reizi uzsākta pieaugušo grupu izglītošana jau pirmstiesas izmeklēšanas periodā. Pabeidzot programmu, ieslodzītie saņems valsts atzītu izglītības dokumentu un, pēc atbrīvošanas, skolas gaitas varēs turpināt aiz cietuma vārtiem.

Starp projekta piedāvātajām inovācijām minami īpaši vērtībizglītības un saskarsmes prasmju moduļi, kas pilnībā integrēti izglītības programmā un piešķir pedagoģiskajai korekcijai jaunu saturu. Līdztekus atkarību profilakses un saskarsmes prasmju pilnveides nodarbībām, ieslodzītie nu tiek iesaistīti nodarbībās ar mākslas terapijas elementiem, kurās apgūst jaunus uzvedības modeļus un psihoemocionālās pašregulācijas prasmi. Tā kā ieslodzīto līdzšinējā dzīves pieredze lielākoties ir negatīva, ievērojamu nozīmi ieslodzījuma apstākļos guvušas motivācijas nodarbības.

Inovatīvs raksturs ir arī praktiskajam mācību priekšmetam, kura ietvaros tiek apgūtas galdniecības, šūšanas vai pavāra palīga iemaņas. Projekta īstenotāji cer, ka saņemtās zināšanas kalpos par atspēriena punktu šiem ieslodzītajiem, kuru izglītības līmenis vēl ir par zemu, lai apgūtu specialitāti profesionālās izglītības programmās.

Projekta ietvaros uzsākti jaunas metodiskās pieejas meklējumi ieslodzīto izglītībai. Jau tiek aprobēti izstrādātie mācību metodiskie materiāli galvenajos priekšmetos – latviešu valodā, matemātikā un citos, kas latviešu un mazākumtautību plūsmu skolotājiem ļauj savā darbā balstīties uz pieaugušā pasaules uztveri.

Tā kā strādājot ar ieslodzītajiem nākas rēķināties ar likumpārkāpējiem raksturīgajām sociālpsiholoģiskajām īpatnībām, projekta laikā šim darbam piesaistīti psihologi un sociālie darbinieki. Šobrīd, kad sociālais darbs Latvijas cietumos vēl tikai sper pirmos soļus, astoņi no vienpadsmit sociālajiem darbiniekiem cietumos darbā pieņemti tieši projekta aktivitāšu īstenošanai.

Kopumā mācībām no projekta budžeta pielāgotas divdesmit telpas, kas aprīkotas ar mēbelēm un nepieciešamajiem tehniskajiem līdzekļiem. Pirmo reizi mācību grāmatas pie pieaugušajiem ieslodzītajiem nonākušas taisni no veikala plauktiem, kancelejas piederumi nopirkti nepieciešamajā apjomā un bibliotēkas papildinātas ar mūsdienīgu literatūru. Izmantojot šos līdzekļus, ieguvēji būs ne tikai pedagoģiskās korekcijas programmu aprobācijā iesaistītie, teju divarpus simti ieslodzīto, bet arī tie, kas cietumos mācīsies pēc viņiem.

Jāpiebilst, ka mācību metodika un līdzekļi nav vienīgie projekta ieguvumi. Šobrīd tiek izstrādāta ieslodzījuma vietās praktizējošo pedagogu profesionālās pilnveides programma, kurā ievērojama vieta tiks atvēlēta ieslodzījuma vietu specifiskajiem jautājumiem. Top rokasgrāmata ieslodzīto izglītībā iesaistītajiem speciālistiem. Izveidota darba grupa, kura centīsies "aizlāpīt" trūkumus izglītību reglamentējošajos normatīvajos aktos, atvēlot tajos vietu arī ieslodzīto vajadzībām.

Projekta filozofija pamatā vērsta uz, brīvībā pieejamai izglītībai, līdzvērtīgu nosacījumu nodrošināšanu cietumos. Šobrīd ieslodzītie nepretendē ne uz ko citu, kā vien – lai viņiem netrūktu mācību grāmatu un katru dienu klasēs nāktu skolotāji. Un no tā ieguvēji būsim mēs visi.

Pateicoties tādām ekonomiski tālredzīgām, visaptverošām iniciatīvām kā Eiropas Sociālā fonda projekti, pavērusies iespēja sabiedrības rokās ielikt ieslodzīto izglītības instrumentu, šo cilvēku iekļaušanai savās rindās. Savukārt projekta aktivitāšu pēctecības nodrošinājums pēc tā noslēguma 2008.gada augustā, jau būs valsts un sabiedrības brieduma pakāpes rādītājs. Valsts un pašvaldību ierēdņiem vēl jāsper daudz apņēmīgu soļu, lai nākošajā mācību gadā ieslodzīto izglītībai pielāgotās telpas nepaliktu tukšas un profesionālo meistarību noslīpējušie psihologi, sociālie darbinieki un skolotāji nepamestu savus rūpīgi iekoptos lauciņus.

Kaut arī projekts ļāvis jaunā kvalitātē paraudzīties uz ieslodzījuma vietu un izglītības iestāžu sadarbību, ieslodzīto izglītības jomā darāmā vēl ir ļoti daudz. Ieguldījumi nepieciešami vispārējā vidējā izglītībā, kuru apgūst pavisam neliels skaits pieaugušo ieslodzīto, profesionālajā izglītībā, bet it īpaši – sākumizglītībā. Lai kā negribētos to atzīt, arī divdesmit pirmajā gadsimtā mūsu vidū ir pieauguši analfabēti. Taču mums nekas papildus viņiem nav jādod. Jāatdod vien tas, ko viņi, kaut kādu iemeslu dēļ, nav saņēmuši bērnībā.